“Vai sapņiem var uzrakstīt vēsturi? Iztirzāsim Hēgu...”

 

Šomēnes 65 gadu jubileju atzīmē Pēters Hēgs, dāņu rakstniecības lepnums.  Jubilejai par godu mūsu bibliotēkā no 27.05.-10.06.2022. apskatāma šī ģeniālā dāņu autora darbu izstāde. P.Hēgs ir pazīstams ar vairākiem darbiem, bet šajā rakstā pieminēšu tikai grāmatas, kas pieejamas mūsu bibliotēkā. (Par viņa daiļradi vairāk var lasīt te https://lv.wikipedia.org/wiki/P%C4%93ters_H%C4%93gs)

P.Hēgs debitēja 1988.gadā ar grāmatu “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture”. Valodas plūduma un noskaņas ziņā to gribas salīdzināt ar pasaules slaveno G.G.Markesa “Simt vientulības gadu”- tik ļoti skaisti ir veidota un nobriedusi šī grāmata! Taisni neticas, ka tāda var būt debija.  Ja izjūtat simpātijas pret maģiskā reālisma suģestējošo iedarbību, tad, iespējams, Jums ļoti patiks šī P.Hēga grāmata, lai gan neesmu droša, ka žanrs ir uzminēts:

“Amālijas pirmās viesības un arī visas nākamās izvērtās gluži citādas. (..) Viesi bija- pirmajā reizē un turpmāk-virsnieki, iestāžu vadītāji, komandieri, tiesneši, profesori, direktori, departamentu priekšnieki, šad un tad pa kādam politiķim, šad un tad pa kādam rakstniekam, gandrīz visi ar sievām, kas prata šūt un gatavot ēdienu, un stingru roku vadīt mājsaimniecību. Šie cilvēki uzskatīja sevi par Dānijas Ierēdniecības ziedu un Dānijas Valsts Aparāta mugurkaulu. Viņi ieradās laikā, tērpušies tumšās drānās, un viņi ieturējās ar mēru un dzēra mazliet vai nemaz, un lēnprātīgi tērzēja par iespēju izvairīties no plaušu karsoņa, rītos iekaistot zeķēs sēra pulveri, un par brīnišķīgajiem sengrieķu statuju ģipša atlējumiem Valsts Mākslas muzejā, un pēc vakariņām vīrieši apsēdās savrup un sievietes savrup, šajās viesībās nekad nebija deju, un pulksten divdesmit trijos visi izklīda, visi bez izņēmuma. (256. lpp.)”

1992.gads P.Hēgam atnesa jau  pasaules slavu ar romānu “Smillas jaunkundzes sniega izjūta”.  Pat ja neesat detektīvromānu cienītājs, šis romāns ir tā vērts, lai sāktu iepazīšanos ar P.Hēga daiļradi, jo neba izmeklēšanas un nozieguma šķetināšana ir šī romāna galvenā rūpe. Romānā ir ievīstīts ļoti daudz interesantu faktu par dabu, bet jo īpaši par sniegu. Jo P.Hēgs raksta ne vien skaisti, bet arī gudri, tā padarīdams šo darbu baudāmu no ļoti daudziem aspektiem. Grāmatu caurvij arī noslēpumains un spraigs sižets un grāmatā ir ļoti izteiksmīga galvenā varone. Tādēļ neizbrīna fakts, ka Smilla piedzīvo ekranizējumu un tulkojumus daudzās pasaules valodās.

 “-Smilla! Kā gan var būt, ka tik smalkai un trauslai meitenei kā tu ir tik rupja balss?

-Man žēl,-  es saku,-  ja es atstāju iespaidu, ka esmu rupja tikai runā. Es pūlos, cik spēdama, lai būtu rupja viscaur.

Tad es aizveru durvis. (100.lpp.)  ”

 

2001.gadā latviešu valodā tiek izdots P.Hēga stāstu krājums “Nakts stāsti”. Kā raksta The New York Times grāmatu apskatniece D.Parini, Hēgam ir tik apbrīnojami plašas zināšanas, ka viņš bez pūlēm sižetā iekļauj reibinošus vēsturiskus notikumus, ģeogrāfiskas vietas, pagātnes personības un zinātniskas teorijas… Jo kā jau minēju- Hēgs raksta ne vien skaisti, bet arī gudri. Tomēr ne velti krājuma nosaukums ir “Nakts stāsti”, jo tas ir lasāms vakarā, pustumsā, kad Jūsu acugaismai kalpo vairs tikai nakts lampa.

“Nespēdams pakustēties, viņš čukstēja viņas vārdu, un tad Šarlote tuvināja savas lūpas viņa ausij.

“Neaizmirstiet, ” viņa teica, “ka esat apsolījis uzrakstīt man dzejoli.”

Viņa sejā it kā no liela attāluma parādījās lēns, rotaļīgs smaids.

“Neaizmirstiet”, viņš sacīja nedaudz novecojušā franču valodā, kuru šķita uzsūcis no savas apkārtnes, “ ka esat sniegusi man cerības uz skūpstu, Mademoiselle.”

Brīdi šī prasība apdraudēja Šarlotes skaidro redzējumu. Brīdi viņa domāja par pasaules vēstures lielajiem nodevējiem, kuri ar skūpstu izsaukuši pār savu galvu iznīcību -  par Danaīdu kāzu nakti, par Jūdas skūpstu, par Bruta nāvīgo apkampienu un par skūpstiem, kurus princese sniedza cūkganam, un nu viņa saminstinājās.” (162.lpp.)

Visjaunākais mūsu krājumā esošais P.Hēga darbs ir 2014.gadā tapušais “Sūzanas efekts”. Sūzanna nu jau tikai attāli līdzinās ģeniālajai Smillai un rakstnieks galvenās likmes ir licis uz sižeta spraigumu. Ja meklēsiet to pašu valodas plūdumu, ko agrīnajos darbos, varat vilties. Ja meklēsiet adrenalīnu, varat atrotīt piedurknes un ķerties klāt lasīšanai! Grāmatas vispārējā noskaņa ir, ja tā var teikt X-failīga (ja atceraties, 90.tajos bija tāds populārs TV seriāls "Slepenās lietas jeb X-faili") – nedaudz drūma, noslēpumaina, vienmēr ar kautkādām sazvērestībām  un ne visai caurspīdīgām, pat netīrām svarīgu vīru darīšanām pilna. Tomēr līdztekus noslēpumaina nozieguma atrisināšanai un sazvērestības teoriju šķetināšanai, ir risināma arī ģimenes krīze – bērni izauguši, un viņiem vairs nevajag mammas vakara pasaciņas un glāstu, dzīvē ļoti daudz sasniegts, bet attiecībās ar dzīvesbiedru iestājusies skandināvu ziema, kas pamazām ved uz šķiršanos... Pretēji Hēga debijas grāmatai, kurā teikumi plūda kā gara upe un iedomājās apstāties tikai tad, ja tās plūdumu pārtrauca kāds ass līkums vai pāri pārkritis koks, šeit teikumi ir īsi, lakoniski, apcirpti. Jo sižeta līnija tik ļoti prasa lasītāja līdzdomāšanu, ka nevar atļauties plaša tecējuma teikumus. Tomēr pat te Hēgs ir pamanījies iepīt daudz zinātnes faktu- konkrētāk dabaszinātņu. Ja nebiedē daudz fizikas terminu, sazvērnieciski samudžināti stāsta labirinti un brīžiem šokējošas detaļas, tad šī grāmata būs īstā!

“Ir cilvēki, kuri tic psiholoģijai. Es neticu. Itin viss ir bioķīmiski procesi substrātā, kas sastāv no kvantu elektronu efektiem. Torkilds Hegns visdrīzāk ir izgatavots, stipri kodīgā šķidrumā izšķīdinot kublu ar struktūrvienību vadītājiem, pulkvežleitnantiem un ģenerāldirektoriem. Pēc tam šis šķīdums ir iztvaicēts līdz tam koncentrātam, kas tagad sēž mūsu priekšā. Esmu redzējusi daudz ietekmīgu vīru, bet Hegns izgriež pogas tiem visiem.” (94.lpp.)