Jautrības+ pūkaini momenti=ideāla grāmata! (grāmatas iesaka Dženifera, Simona un Kuldīps)

 

Cik forši ir tie brīži, kad bibliotēkā, trokšņojot un jautri čalojot, ieveļas bērnu kompānija! Ja līdzi nāk mamma vai tētis, viņi bērnus parasti kušina, sakot, ka bibliotēkā jāuzvedas klusu (laikam baidās pamodināt plauktos guļošās grāmatas vai iztramdīt kādu grāmatā iegrimušu lasītāju). Kādā karstā augusta dienā bibliotēku apciemoja Kuldīps, Dženifera un Simona – līdzi paņēmuši jautru čalošanu un lielu, lielu grāmatu maisu, lai pēc cītīgās lasīšanas tās atnestu atpakaļ. Šoreiz nekāda kušināšana nevienam prātā nav, jo pieaugušie līdzi nav atnākuši, bet bibliotekāre zina, ka grāmatas plauktos nevis guļ, bet gluži otrādāk - tās vienmēr ir nomodā un nepacietīgi gaida, kad atnāks Lasītājs.

 Ieraudzījusi lielo grāmatu maisu, es bērniem saku- Jūs gan šovasar esat čakli lasījuši, nāciet pastāstiet man par savu mīļāko grāmatu! Meitenes nedaudz kautrējas, bet Kuldīps, kā jau puika, ir drosmīgāks un labprāt pastāsta, ka visvairāk viņam patikusi grāmata 36 un 6 kaķi - jo tur bija daudz jautru momentu (droši vien arī daudz ņaudīgu, murrīgu, ūsainu un astainu momentu arī). Kuldīps uzslavēja arī I.Zanderes dzejoļu krājumu “Iekšiņa un āriņa”. Jautāju- kas tad tur tā patika, tā taču ir parasta, skolotāju ieteikta grāmatā? Uz ko Kuldīps man atbildēja, ka ļoti laba grāmata - tur ir daudz smieklīgu dzejoļu. 

Tad mūsu sarunai, pārvarējusi kautrību, jau pievienojas arī Dženifera, stāstot, ka pati, pati labākā grāmata tomēr ir 101 dalmācietis. Mēs ejam kopā pie grāmatu plauktiem un atrodam šo grāmatu. "Jā, tā ir īstā!" iesaucas Dženifera. Grāmata ir par vienu ļoti nelabu tanti, kas no suņu skaistajiem kažociņiem gribēja sev uzšūt skaistu tērpu. Ak vai! Bet par laimi tur viss beidzās labi. Pārējie bērni piebalso, ka vispār ir tāda multfilma arī. Un vispār ir forši, ja ir tādas grāmatas, pēc kurām ir uztaisītas multenes. Tad var salīdzināt grāmatu un multfilmu.(Arī bibliotekāre ir novērojusi, ka bērnus pie grāmatām droši var radināt ar t.s. multeņu grāmatām- Cūciņa Pepa, Makvīns un Elza no Frozen nevienu vien mazo lasītāju ir ievadījuši grāmatu pasaulē).

Visbeidzot arī Simona ir gatava pastāstīt, par savu mīļāko grāmatu- tā patiesībā ir nupat izlasītā grāmata Skolotāja lutekle. Tajā grāmatā stāstīts par pašu nepaklausīgāko sunīti pasaulē. Stāsts bija ļoti jauks. Es prasu- interesanti, kāpēc abām meitenēm vislabāk patika grāmatas par sunīšiem? Un viņu vietā man atkal braši atbild Kuldīps- tāpēc, ka viņām pašām ir mājās suns! Mēs visi par to draudzīgi pasmejamies un secinām, ka šai bērnu kompānijai vismīļākās ir grāmatas par dzīvniekiem un dažādām jautrībām. 

 

Grāmatu izstāde “Šaipus ģeniālā robežām”

 

Lai iepriecinātu Ezernieku bibliotēkas lasītājus, mēneša garumā būs aplūkojama īpaša literatūras izstāde “Šaipus ģeniālā robežām.” Izstādei izvēlētais nosaukums nav nejaušs, jo izstādītas ģeniālu autoru – Nobela prēmijas laureātu grāmatas.

Nobela prēmiju literatūrā piešķir kopš 1901. gada, un līdz 2021.gadam to saņēmuši 118 literāti, kuru starpā 16 autores-sievietes. Atlasot izstādes kolekciju, izbrīnu radīja fakts, cik daudzu pasaulslavenu autoru darbu mums nemaz nav (piem., ģeniālais B.Pasternaka darbs “Doktors Živago”,  J.Brodska dzeja vai kāds no B.Šova darbiem) un tajā pašā laikā – cik daudzi Nobela prēmijas laureāti tomēr ir atrodami mūsu plauktos!

Izstādē ir gan darbi, kuru dēļ autori saņēmuši prestižo apbalvojumu, gan arī citi laureātu darbi, ja konkrētā grāmata pie mums nav pieejama: te būs atrodami E.Hemingveja, G.G.Markesa, I.Buņina, A.Solžeņicina, S.Unsetes un daudzu citu izcilu autoru darbi. Nāc, un ieskaties šaipus ģeniālā robežām!

Neapšaubāmi šos ģeniālos darbus ir radījuši ļoti interesanti cilvēki, un šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, ieskatīsimies nevis pašos darbos, bet divu diženu autoru biogrāfijās:

Knuts Hamsuns (izstādē darbs “Benoni. Roze.”)

Paša autora dzīvesstāsts un temperaments ir bijis tik aizraujošs, ka tā dēļ vien ir vērts iepazīt viņa daiļradi. K.Hamsuns ir viena no ziemeļvalstu spožākajām zvaigznēm. Audzis interesantā norvēģu ģimenē, kur vectēvs bijis pastnieks, bet vecmāmiņa īsta lietpratēja degvīna tecināšanā. Knuta tēvs bija skroderis, kas apprecēja daiļo un strādīgo Thoro- Hamsuna māti. Kā auglīgā dārzā ģimenē piedzimst daudz bērnu.Dzīves skarbie apstākļi Hamsunu saimi aizved uz Nordlandi- pašu Norvēģijas Ziemeļu daļu. Lai arī Knuts aug kuplā ģimenē, viņš veidojas par kautrīgu un noslēgtu zēnu. Sākumā strādā par pārdevēju, pēc tam aiziet mācekļa gaitās pie kurpnieka. Jau septiņpadsmit gadu vecumā top pirmie Knuta Hamsuna dzejoļi un noveles. Drīz jauneklim apnīk kurpnieka arods, un viņš dodas pasaules klejojumos. Strādā gan par ogļu strādnieku, gan par skolotāju. Izmēģina darboties kā landrāta ierēdnis, ceļu strādnieks un akmeņkalis. Bet aizvien nerod mieru.

Sapratis, ka Norvēģijā nevar rast kāroto mieru un pārticību, 22 gadu vecumā Knuts drosmīgi piepilda seno ģimenes sapni un pārceļas uz ASV. Knuta skarbā dzīve Amerikā izvēršas vēl skarbāka, bet neskatoties uz to viņa līdzgaitnieki stāstot, ka reti kad dzīvē sastapuši tik skaistu un dzīvespriecīgu jaunekli, mūžīgas asprātības pilnu, kāds toreiz bijis Hamsuns. Brīvbrīžos Hamsuns kā negudrs nododas rakstīšanas kaislībai, top darbi, kurus pats pēc tam nekavējoties iznīcina, jo nemāk. Nemāk atrast īstos vārdos, lai izteiktu to, ko vēlas izteikt. Skarbie darba apstākļi sabeidz veselību un ārsti Knutam atklāj ātro diloni. Laiks gatavoties nāvei. Droši vien būtu jādodas nomirt uz dzimteni. Tomēr tā vietā jaunais Knuts, gatavojoties atvadām no dzīves, dodas trakulīgā ceļojumā- sēžas lokomotīvei uz jumta un dodas uz Ņujorku, ļaudams trīs dienas spēcīgai gaisa straumei ieplūst savās plaušās. Kad Knuts nokļūst Ņujorkā, tā vietā, lai būtu jau pa pusei miris, puisis ir gandrīz pilnībā vesels! Pēc dažiem mēnešiem Norvēģijā rakstnieks jau ir pilnībā izveseļojies. Bet šajā dzīvesposmā pasaule vēl nepazīst Knuta daiļradi. 

Liktenīga ir jaunā rakstnieka sastapšanās ar grāmatu izdevēju Albertu Langenu, kas Knutu Hamsunu ieved īstajā rakstniecības saulītē. Top lielie darbi  - “Bads”, “Viktorija”, “Pāns” u.c. Hamsuns nu nododas savam dzīves aicinājumam- rakstniecībai. Ienākumi viņam ļauj 1918. gadā iegādāties pašam savu muižu, kurā literāts pilnībā noslēdzas un nododas literatūras dievībām. Hamsuns nevēlas sabiedrību, viņam apkārt tikai ģimene. Stāsta, ka Nobela prēmijas pasniegšanas brīdī Stokholmā, kad prēmiju pasniedzis pats Zviedrijas karalis, Hamsuns bijis “karaliskāks” par pašu karali- gaidījis, lai karalis ar goda rakstu sper dažus soļus viņam pretim, nevis pats nācis karalim pretim. Vientulim lielpilsētas spožā sabiedrība un saviesīgā dzīve bijis īsts pārbaudījums. Bet grāmata “Benoni.Roze” ir par mīlestību, kas dziļa un noturīga klājas pāri citiem tās surogātiem- izvirtību, pārejošu kaisli un egocentrismam. K.Hamsuns, šķiet, juta tās dzirksti visas dzīves garumā, lai nodotu vēstījumu arī mums.

---

Ernests Hemingvejs (krājums “Salas straumē”).

Ja E.Hemingvejs būtu dzimis tikai nedaudz vēlāk, viņš būtu īstenais Džeims Bonds- supervaronis. Vismaz tāds viņš paliks sava talanta cienītāju acīs- vīrišķīgs, izturīgs, mērķtiecīgs, tomēr… ar iekšēji aizlauztu dvēseli, jo dzima viņš 1899.gadā un izbaudīja uz savas ādas abu Pasaules karu rūdījumu. Karš viņu nesalauza, bet aizlauza noteikti, no otras puses- veidoja viņa īpašo rakstniecības stilu. 

Pirmās darba gaitas saistās ar reportiera darbu Kanzasas laikrakstā. Vājās redzes dēļ Ernestu neņem aktīvajā karadienestā, bet viņu pieņem par šoferi Sarkanā krusta vienībā un 1918.gadā nosūta uz Itālijas-Austrijas fronti karadarbības zonā. Pēc dienesta pienākumiem viņam nebūtu jāatrodas frontes pirmajās līnijās, bet Ernesta vīrišķīgais gars pats viņu dzen ierakumos, kur viņš sadraudzējas ar itāliešu kareivjiem. Par to viņš samaksā ar smagu ievainojumu, noguļ vairākus mēnešus hospitālī. Daudz maz atguvies, izraujas no tā, lai atgrieztos kaujas laukā, bet ir iestājies pamiers un aktīvās karadarbības Ernestam iet secen. Tikai vēlāk atklājas, ka šķemba nav tik daudz ievainojusi rakstnieka ķermeni, cik dvēseli. Un šī ievainojuma stīga tālāk caurvīs visu Hemingveja dzīvi.

Atgriezies ASV, Ernests vairs nespēj iekļauties mietpilsoniskajā, karu neredzējušajā vidē un savu vecāku ģimenē, bet mūk uz bērnības stūrīti Z Mičigānā, lai tur nodotos vientulībai, rakstniecībai, medībām un makšķerēšanai. (Šie jaukie īstu vīru hobiji arī krietni caurvij Hemingveja daiļradi). No lauku rāmās dzīves Ernests 1921.gadā pārceļas uz Čikāgu, kur iepazīst vietējo zaņķi- gangsterus, alkohola tirgoņus, reketierus. Bet te Ernests arī satiek savu mīlestību un nākamo sievu. Pēc kāzām jaunlaulātie pārceļas uz Parīzi. Eiropā Hemingvejs apceļo Franciju, Itāliju un Spāniju, izbauda Alpu kalnu izklaides. Visi šie motīvi iekļaujas viņa daiļradē.

Politiskā situācijā Eiropā ir saasinājusies, objektīva žurnālistika līdzīgi kā mūsdienās ir apdraudēta, un Hemingvejs pamet žurnālista darbu, veltījot sevi daiļradei. Smagais darbs ne uzreiz tiek atalgots- sākumā rakstniekam arī nākas cīnīties ar trūkumu, tomēr pēc 1926. gada sākas milzīgs radošais pacēlums, darbus publicē lielākie ASV žurnāli. Šai laikā Ernests arī šķiras no pirmās sievas un apprecas otru reizi. Šajā dzīves posmā Hemingvejs jau daudz izbauda elitārās dzīves ekstras- medī zivis Golfa straumē, ar kuteri apceļo Bahamu salas un Kubas piekrasti, medī lauvas un bifeļus Āfrikā, draudzējas ar bagātajiem un varenajiem. Lai arī rakstnieks kļuvis par bagātnieku, viņš nezaudē dāsnumu- ir mecenāts jaunajiem māksliniekiem, bet lasītājiem dāvā daudz spožu romānu un stāstu, aprakstot savus burvīgos piedzīvojumus. 1931. gadā ekranizējumu piedzīvo pirmā pēc Hemingveja romāna uzņemtā filma “Ardievas ieročiem”.  Rakstnieka plašais dzīves skatījums liek pievērsties nevēlajām politiskajām norisēm Spānijā, kur 1936. gadā plaši izplatās fašisma ideoloģija. Ernests Hemingvejs ar dāsniem ziedojumiem finansē sanitāro mašīnu un medikamentu iegādi republikāņu armijai, finansē filmu par antifašistisko cīņu Spānijā. 1938. gadā Ernests atkal pavada frontē Spānijā- pie sliekšņa atrodas Otrais Pasaules karš.  Karš kļūst par Ernesta dzīvi. Viņš nespēj dzīvot mierā, ASV, zinot, ka daudzas tautas Eiropā cieš kara šausmas. Pirmkārt, Hemingvejs rada daudz literārā darba par karu, otrkārt, 1942.gadā iet pat tik tālu, ka ar personīgo kuteri “Pilara” stājas aktīvajā flotes dienestā, izsekodams Karību jūrā vācu zemūdenes. 1943. gadā “Paramount” pēc viņa romāna “Kam skanēs zvans” uzņem filmu ar I.Bergmani galvenajā lomā.  Karš Ernestu aizved ne vien jūrā, bet arī paceļ gaisā – 1944. gadā kā kara korespondents viņš jau piedalās bumbvedēju un iznīcīnātāju lidojumos pār Vāciju.

Tomēr tik spraigā kara dzīve nevar palikt bez sekām. Dvēseles lūzums turpinās, Ernests šķiras no otrās sievas un apprecas trešo reizi. Pēckara gados Hemingvejs turpina ražīgu literāro darbību. 1951. gadā pabeidz stāstu “Sirmgalvis un jūra”, par ko gadu vēlāk saņem prestižo Pulicera prēmiju. Tieši šis darbs Hemingvejam vēlāk atnes arī Nobela prēmiju, kuru veselības problēmu dēļ, rakstnieks diemžēl vairs nevar ierasties saņemt personīgi.

Top jauni darbi, scenāriji filmām, tiek piedzīvotas arī vairākas avārijas, kas bojā veselību. Liekas, ka karš ir aiz muguras, ir daudz bagātības, draugu, visas dzīves baudas un ekstras pieejamas- par ko vairs sūdzēties, tikai jābauda! Tomēr kara gados aizlauztā dvēsele ik rudeni lūzt vēl vairāk. Rakstnieku sāk mocīt psihiskā depresija. 1961.gadā E.Hemingveja dvēsele salūzt pilnībā – vai tās ir dziļās kara pēdas, vai ļoti intensīvās dzīves gaitas, vai kāda cita, mums nezināma dzīves nasta, bet 2.jūlijā Hemingvejs sev laupa dzīvību nošaujoties. Mums vien ir palicis ļoti bagāts dižena cilvēka mantojums rakstītos darbos.  

 

Raksta tapšanā izmantotie materiāli:

1.     https://lv.wikipedia.org/wiki/Nobela_pr%C4%93mijas_laure%C4%81ti_literat%C5%ABr%C4%81

2.      K.Hamsuna grāmatas “Benoni.Roze” priekšvārds

3.      E.Hemingveja krājuma “Salas straumē” pēcvārds

4. Attēli no avotiem: https://lv.wikipedia.org/wiki/Knuts_Hamsuns un https://www.delfi.lv/izklaide/skats/cilveki/dazi-specigi-citati-no-ernesta-hemingveja-romaniem.d?id=46167857

 

 

 

Pirms vasara sakravā ceļasomas...

 

Nu ko, vasarai tūdaļ būs jākravā ceļasomas, jo karsto vasaras dvašu nomainīs rīti ar lielu rasu, miglu un zirnekļu tīklu ciku cakām pļavā. Vēl kādu brīdi sienāži vakaros sisinās mums miega dziesmas, bet visiem būs skaidrs, ka ar sisināšanu nevar apmānīt gada ritējumu, un rudens tik un tā nāks virsū kā nenovēršams notikums. Pirms attopamies, ka bērni jau cītīgi sēž skolas solos (cerams, ka ne pie ZOOM ekrāniem) un pie vakariņu galda pirmā apsēžas tumsa, atskatīsimies uz šīs vasaras grāmatu lasīšanas paradumiem mūsu bibliotēkā.

               Vasara Ezernieku bibliotēkā sākās ar daudzām jaunām grāmatām, tai skaitā ar kārtējo bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekciju. No kolekcijas bērnus visvairāk interesēja grāmatas "Nepaklausīgais vectēvs" un "Diena, kad ome salauza internetu" (nezinu, iespējams, pie vainas attiecības ar vecvecākiem?), bet visbiežāk uz mājām paņēma tomēr J.Zvirgzdiņa grāmatu "Rijīgā čūska un gudrā pele". Delanijs JP sarakstījis grāmatu, kura ar savu nosaukumu gluži kā magnēts šovasar pievilka daudzas lasītājas- “Ideālā sieva”. Šī grāmata šovasar kļuva par Nr.1 lasītāko vidū. Vai visas lasītājas atrada tur to, ko cerēja, nevar zināt, bet to, ka grāmata ir aizraujoša, izteica vairākas. Lasītākais autors šovasar mums ir- domāju, ka diez vai kādu pārsteigšu, Ilze Aizsila.

               Vienas grāmatas dēļ bibliotēkas vadītāja gandrīz iepinās nopietnā ķezā. Un es Jums pastāstīšu, kā tas notika. Ir tāds mīts (īpaši pašu mazāko lasītāju vidū), ka bibliotekārs ir izlasījis pilnīgi VISAS bibliotēkā esošās grāmatas. Jāatzīst, ka attiecībā uz savām novada kolēģēm, arī es pati ļoti ticu šim mītam un man aizdomas, ka lielākoties tā arī ir. Tomēr Ezernieku bibliotēka ir izņēmums. Ir  tādi lasītāji, kas sagaida no bibliotekāra arī ieteikumus. Te ir ,kā saka, jājūt drēbe- kas nu kuram varētu patikt vai nepatikt. Tā kā nupat atzinos, ka neesmu izlasījusi visas grāmatas no mūsu fonda, tad reizēm var pašmaukties un palasīt grāmatu anotācijas vai atsauksmes. Reiz pēc šādām jūsmīgo atsauksmju “studijām” kādam cītīgam mūsu lasītājam, kurš īpaši aizrāvies ar fantastikas žanru, ieteicu vienu jauno grāmatu. Kad kungs bija izlasījis grāmatas un ieradies pēc kārtējās literatūras, viņš, pa durvīm ienākot, man skaļā balsī paziņoja : “Labi, ka mēs nedzīvojam Amerikā, citādāk es Jūs iesūdzētu tiesā!”

“Par ko tad?”

 “Par to, ka Jūs man ieteicāt tik ļoti stulbu grāmatu, ka es nesaprotu, kā tādu ārprāta murgu var vispār uzrakstīt! Laikam autors bija sanarkojies un priekš kam tāds stulbums vispār bija jāizdod!”

Protams, ka man palika … nu kā lai saka- neērti, pat jau nedaudz kauns šīs grāmatas autora vietā. Tomēr mēs abi par šo starpgadījumu pasmējāmies un, atklāti sakot, viņa paziņojums mani tik ļoti ieintriģēja, ka es aizdomājos, ka nāksies pašai tagad šo grāmatu tiešām izlasīt! (Tā laikam darbojas knifs, ka arī antireklāma ir reklāma.)

          Nobeidzot stāstu par šīs vasaras lasīšanu, atklāšu kādu nedaudz noslēpumainu faktu. Bibliotēkās pēc visiem priekšrakstiem nevajadzētu būt dubletiem (vienādām grāmatām), bet retos gadījumos tie gadās. Viens no retumiem, kam ir dvīņu eksemplārs mūsu grāmatu fondā, turklāt arī dvīņu brālis krievu valodā, ir M.Bulgakova “Meistars un Margarita”. Klasika, tomēr ne jau nu tāda, kas būtu iekļauta obligātajos skolēnu lasāmo grāmatu sarakstos. Bet šī grāmata šovasar ir ļoti vilinājusi lasītājus.. bija brīži, kad neviens no dvīņiem neatradās plauktā, un kāds prasīja vēl. Kas Meistarā un Margaritā ir tāads, es nevaru izskaidrot, bet grāmata ir starp tām, pie kuras lasītājs, kas reiz to izlasījis, sava mūža laikā sagrib atgriezties ik pa brīdim. Aicinu pārbaudīt, kā būs ar Jums.

Rudens lasīšanas paradumus rādīs laiks. Kāda cītīga lasītāja man teikusi, ka rudens ir detektīvu lasīšanas laiks. Lai nu kā, ir skaidrs, ka centīsimies gādāt grāmatas dažādām gaumēm, lai katrs lasītājs var atrast kaut ko sev.

P.s. Nojaušu, ka daudzi ir ieintriģēti un nu grib zināt, par kādu grāmatu mani gandrīz iesūdzēja tiesā, bet tā kā šādas lietas publiski nevar izpaust… (vismaz bibliotekāram to darīt nevajadzētu!), tad to varēs uzzināt tikai pašam atnākot uz bibliotēku. 😊