21.martā tiek
atzīmēta Pasaules dzejas diena. Sen senos laikos (gadu vai divus atpakaļ), kad cilvēki
vēl brīvi ceļoja un mēdza satikt savus draugus kafejnīcās, pusdienot restorānos,
Pasaules dzejas dienā daudzu valstu viesnīcās, kafejnīcās un restorānos bija
ieviesta īpaša norēķinu valūta- par tēju vai kafiju varēja norēķināties ar…
dzejoli. Mūsu bibliotēkā tēju un kafiju diemžēl gan nepasniedz, bet tā ir viena
no retajām vietām, kur vēl aizvien ir iespēja atnākt klātienē un paņemt līdzi
kādu burvīgu grāmatu. Šonedēļ te ir skatāma Pasaules dzejas dienai veltītā
grāmatu izstāde.
Iemesls
izlasīt:
“Kuroreiz
putni man prasa ceļu uz pavasari?!
Es rādu tiem
taisni putenī, tur nekā nevar darīt.” (O.Vācietis,
“Uz putnu lielceļa”, 46.lpp.)
---
“Ir lapu
daudz, bet sakne tikai viena.
Kaut saulei
kuplās lapas, ziedus
Es, ģeķis, stiepu
savās jaunās dienās,
Līdz saknei
jānokalst, lai nāktu viedums.” (V.B.Jeitss,
“Baltie putni”81.lpp)
---
«Я помню- со мной это было давно,-
Ходил я с гитарою к ней под окно,
Струился по яблоням розовый дым.
Я знаю,- когда-то я был молодым.»
(В.
Лавринович, «У осенней черты», с.101)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru