Lai
iepriecinātu Ezernieku bibliotēkas lasītājus, mēneša garumā būs aplūkojama
īpaša literatūras izstāde “Šaipus ģeniālā robežām.” Izstādei izvēlētais
nosaukums nav nejaušs, jo izstādītas ģeniālu autoru – Nobela prēmijas laureātu
grāmatas.
Nobela prēmiju literatūrā piešķir kopš 1901. gada, un līdz 2021.gadam to saņēmuši 118 literāti, kuru starpā 16 autores-sievietes. Atlasot izstādes kolekciju, izbrīnu radīja fakts, cik daudzu pasaulslavenu autoru darbu mums nemaz nav (piem., ģeniālais B.Pasternaka darbs “Doktors Živago”, J.Brodska dzeja vai kāds no B.Šova darbiem) un tajā pašā laikā – cik daudzi Nobela prēmijas laureāti tomēr ir atrodami mūsu plauktos!
Izstādē ir gan
darbi, kuru dēļ autori saņēmuši prestižo apbalvojumu, gan arī citi laureātu
darbi, ja konkrētā grāmata pie mums nav pieejama: te būs atrodami E.Hemingveja,
G.G.Markesa, I.Buņina, A.Solžeņicina, S.Unsetes un daudzu citu izcilu autoru
darbi. Nāc, un ieskaties šaipus ģeniālā robežām!
Neapšaubāmi šos
ģeniālos darbus ir radījuši ļoti interesanti cilvēki, un šoreiz, atšķirībā no
citām reizēm, ieskatīsimies nevis pašos darbos, bet divu diženu autoru
biogrāfijās:
Knuts Hamsuns
(izstādē darbs “Benoni. Roze.”)
Paša autora dzīvesstāsts un temperaments ir bijis tik aizraujošs, ka tā dēļ vien ir vērts iepazīt viņa daiļradi. K.Hamsuns ir viena no ziemeļvalstu spožākajām zvaigznēm. Audzis interesantā norvēģu ģimenē, kur vectēvs bijis pastnieks, bet vecmāmiņa īsta lietpratēja degvīna tecināšanā. Knuta tēvs bija skroderis, kas apprecēja daiļo un strādīgo Thoro- Hamsuna māti. Kā auglīgā dārzā ģimenē piedzimst daudz bērnu.Dzīves skarbie apstākļi Hamsunu saimi aizved uz Nordlandi- pašu Norvēģijas Ziemeļu daļu. Lai arī Knuts aug kuplā ģimenē, viņš veidojas par kautrīgu un noslēgtu zēnu. Sākumā strādā par pārdevēju, pēc tam aiziet mācekļa gaitās pie kurpnieka. Jau septiņpadsmit gadu vecumā top pirmie Knuta Hamsuna dzejoļi un noveles. Drīz jauneklim apnīk kurpnieka arods, un viņš dodas pasaules klejojumos. Strādā gan par ogļu strādnieku, gan par skolotāju. Izmēģina darboties kā landrāta ierēdnis, ceļu strādnieks un akmeņkalis. Bet aizvien nerod mieru.
Sapratis, ka Norvēģijā nevar rast kāroto mieru un pārticību, 22 gadu vecumā Knuts drosmīgi piepilda seno ģimenes sapni un pārceļas uz ASV. Knuta skarbā dzīve Amerikā izvēršas vēl skarbāka, bet neskatoties uz to viņa līdzgaitnieki stāstot, ka reti kad dzīvē sastapuši tik skaistu un dzīvespriecīgu jaunekli, mūžīgas asprātības pilnu, kāds toreiz bijis Hamsuns. Brīvbrīžos Hamsuns kā negudrs nododas rakstīšanas kaislībai, top darbi, kurus pats pēc tam nekavējoties iznīcina, jo nemāk. Nemāk atrast īstos vārdos, lai izteiktu to, ko vēlas izteikt. Skarbie darba apstākļi sabeidz veselību un ārsti Knutam atklāj ātro diloni. Laiks gatavoties nāvei. Droši vien būtu jādodas nomirt uz dzimteni. Tomēr tā vietā jaunais Knuts, gatavojoties atvadām no dzīves, dodas trakulīgā ceļojumā- sēžas lokomotīvei uz jumta un dodas uz Ņujorku, ļaudams trīs dienas spēcīgai gaisa straumei ieplūst savās plaušās. Kad Knuts nokļūst Ņujorkā, tā vietā, lai būtu jau pa pusei miris, puisis ir gandrīz pilnībā vesels! Pēc dažiem mēnešiem Norvēģijā rakstnieks jau ir pilnībā izveseļojies. Bet šajā dzīvesposmā pasaule vēl nepazīst Knuta daiļradi.
Liktenīga ir jaunā rakstnieka sastapšanās ar grāmatu izdevēju Albertu Langenu, kas Knutu Hamsunu ieved īstajā rakstniecības saulītē. Top lielie darbi - “Bads”, “Viktorija”, “Pāns” u.c. Hamsuns nu nododas savam dzīves aicinājumam- rakstniecībai. Ienākumi viņam ļauj 1918. gadā iegādāties pašam savu muižu, kurā literāts pilnībā noslēdzas un nododas literatūras dievībām. Hamsuns nevēlas sabiedrību, viņam apkārt tikai ģimene. Stāsta, ka Nobela prēmijas pasniegšanas brīdī Stokholmā, kad prēmiju pasniedzis pats Zviedrijas karalis, Hamsuns bijis “karaliskāks” par pašu karali- gaidījis, lai karalis ar goda rakstu sper dažus soļus viņam pretim, nevis pats nācis karalim pretim. Vientulim lielpilsētas spožā sabiedrība un saviesīgā dzīve bijis īsts pārbaudījums. Bet grāmata “Benoni.Roze” ir par mīlestību, kas dziļa un noturīga klājas pāri citiem tās surogātiem- izvirtību, pārejošu kaisli un egocentrismam. K.Hamsuns, šķiet, juta tās dzirksti visas dzīves garumā, lai nodotu vēstījumu arī mums.
Ernests
Hemingvejs (krājums “Salas straumē”).
Ja E.Hemingvejs būtu dzimis tikai nedaudz vēlāk, viņš būtu īstenais Džeims Bonds- supervaronis. Vismaz tāds viņš paliks sava talanta cienītāju acīs- vīrišķīgs, izturīgs, mērķtiecīgs, tomēr… ar iekšēji aizlauztu dvēseli, jo dzima viņš 1899.gadā un izbaudīja uz savas ādas abu Pasaules karu rūdījumu. Karš viņu nesalauza, bet aizlauza noteikti, no otras puses- veidoja viņa īpašo rakstniecības stilu.
Pirmās darba gaitas saistās ar reportiera
darbu Kanzasas laikrakstā. Vājās redzes dēļ Ernestu neņem aktīvajā
karadienestā, bet viņu pieņem par šoferi Sarkanā krusta vienībā un 1918.gadā
nosūta uz Itālijas-Austrijas fronti karadarbības zonā. Pēc dienesta pienākumiem
viņam nebūtu jāatrodas frontes pirmajās līnijās, bet Ernesta vīrišķīgais gars pats
viņu dzen ierakumos, kur viņš sadraudzējas ar itāliešu kareivjiem. Par to viņš samaksā
ar smagu ievainojumu, noguļ vairākus mēnešus hospitālī. Daudz maz atguvies,
izraujas no tā, lai atgrieztos kaujas laukā, bet ir iestājies pamiers un
aktīvās karadarbības Ernestam iet secen. Tikai vēlāk atklājas, ka šķemba nav
tik daudz ievainojusi rakstnieka ķermeni, cik dvēseli. Un šī ievainojuma stīga
tālāk caurvīs visu Hemingveja dzīvi.
Atgriezies ASV,
Ernests vairs nespēj iekļauties mietpilsoniskajā, karu neredzējušajā vidē un
savu vecāku ģimenē, bet mūk uz bērnības stūrīti Z Mičigānā, lai tur nodotos
vientulībai, rakstniecībai, medībām un makšķerēšanai. (Šie jaukie īstu vīru
hobiji arī krietni caurvij Hemingveja daiļradi). No lauku rāmās dzīves Ernests 1921.gadā
pārceļas uz Čikāgu, kur iepazīst vietējo zaņķi- gangsterus, alkohola tirgoņus,
reketierus. Bet te Ernests arī satiek savu mīlestību un nākamo sievu. Pēc kāzām
jaunlaulātie pārceļas uz Parīzi. Eiropā Hemingvejs apceļo Franciju, Itāliju un
Spāniju, izbauda Alpu kalnu izklaides. Visi šie motīvi iekļaujas viņa daiļradē.
Politiskā
situācijā Eiropā ir saasinājusies, objektīva žurnālistika līdzīgi kā mūsdienās ir
apdraudēta, un Hemingvejs pamet žurnālista darbu, veltījot sevi daiļradei.
Smagais darbs ne uzreiz tiek atalgots- sākumā rakstniekam arī nākas cīnīties ar
trūkumu, tomēr pēc 1926. gada sākas milzīgs radošais pacēlums, darbus publicē
lielākie ASV žurnāli. Šai laikā Ernests arī šķiras no pirmās sievas un apprecas
otru reizi. Šajā dzīves posmā Hemingvejs jau daudz izbauda elitārās dzīves ekstras-
medī zivis Golfa straumē, ar kuteri apceļo Bahamu salas un Kubas piekrasti,
medī lauvas un bifeļus Āfrikā, draudzējas ar bagātajiem un varenajiem. Lai arī
rakstnieks kļuvis par bagātnieku, viņš nezaudē dāsnumu- ir mecenāts jaunajiem māksliniekiem,
bet lasītājiem dāvā daudz spožu romānu un stāstu, aprakstot savus burvīgos piedzīvojumus.
1931. gadā ekranizējumu piedzīvo pirmā pēc Hemingveja romāna uzņemtā filma “Ardievas
ieročiem”. Rakstnieka plašais dzīves
skatījums liek pievērsties nevēlajām politiskajām norisēm Spānijā, kur 1936.
gadā plaši izplatās fašisma ideoloģija. Ernests Hemingvejs ar dāsniem
ziedojumiem finansē sanitāro mašīnu un medikamentu iegādi republikāņu armijai,
finansē filmu par antifašistisko cīņu Spānijā. 1938. gadā Ernests atkal pavada
frontē Spānijā- pie sliekšņa atrodas Otrais Pasaules karš. Karš kļūst par Ernesta dzīvi. Viņš nespēj
dzīvot mierā, ASV, zinot, ka daudzas tautas Eiropā cieš kara šausmas. Pirmkārt,
Hemingvejs rada daudz literārā darba par karu, otrkārt, 1942.gadā iet pat tik tālu,
ka ar personīgo kuteri “Pilara” stājas aktīvajā flotes dienestā, izsekodams
Karību jūrā vācu zemūdenes. 1943. gadā “Paramount” pēc viņa romāna “Kam skanēs
zvans” uzņem filmu ar I.Bergmani galvenajā lomā. Karš Ernestu aizved ne vien jūrā, bet arī
paceļ gaisā – 1944. gadā kā kara korespondents viņš jau piedalās bumbvedēju un iznīcīnātāju
lidojumos pār Vāciju.
Tomēr tik spraigā
kara dzīve nevar palikt bez sekām. Dvēseles lūzums turpinās, Ernests šķiras no
otrās sievas un apprecas trešo reizi. Pēckara gados Hemingvejs turpina ražīgu
literāro darbību. 1951. gadā pabeidz stāstu “Sirmgalvis un jūra”, par ko gadu
vēlāk saņem prestižo Pulicera prēmiju. Tieši šis darbs Hemingvejam vēlāk atnes
arī Nobela prēmiju, kuru veselības problēmu dēļ, rakstnieks diemžēl vairs nevar
ierasties saņemt personīgi.
Top jauni
darbi, scenāriji filmām, tiek piedzīvotas arī vairākas avārijas, kas bojā
veselību. Liekas, ka karš ir aiz muguras, ir daudz bagātības, draugu, visas
dzīves baudas un ekstras pieejamas- par ko vairs sūdzēties, tikai jābauda! Tomēr
kara gados aizlauztā dvēsele ik rudeni lūzt vēl vairāk. Rakstnieku sāk mocīt psihiskā
depresija. 1961.gadā E.Hemingveja dvēsele salūzt pilnībā – vai tās ir dziļās kara
pēdas, vai ļoti intensīvās dzīves gaitas, vai kāda cita, mums nezināma dzīves
nasta, bet 2.jūlijā Hemingvejs sev laupa dzīvību nošaujoties. Mums vien ir
palicis ļoti bagāts dižena cilvēka mantojums rakstītos darbos.
Raksta tapšanā
izmantotie materiāli:
1. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nobela_pr%C4%93mijas_laure%C4%81ti_literat%C5%ABr%C4%81
2.
K.Hamsuna grāmatas “Benoni.Roze” priekšvārds
3.
E.Hemingveja krājuma “Salas straumē” pēcvārds
4. Attēli no avotiem: https://lv.wikipedia.org/wiki/Knuts_Hamsuns
un https://www.delfi.lv/izklaide/skats/cilveki/dazi-specigi-citati-no-ernesta-hemingveja-romaniem.d?id=46167857
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru