Lāčplēša dienai veltījums

 Laika posms no 1918.gada 18.novembra, kad tika proklamēta Latvijas valsts, līdz 1919.gada 11. novembrim - Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka - ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918.gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919.gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotājus padzina no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.Neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvara pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku bija izšķiroša, tādēļ pieminot šo notikumu, 11.novembrī - Lāčplēša dienā - tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.
       Dievs savulaik uzdāvināja mums talantīgu, gudru, skaistu un apdāvinātu skolotāju Veltu Kalniņu. Būdami vidzemniece, viņa ātri adaptējas mūsu latgaliskajā vidē, pieņema cilvēkus ar viņu tradīcijām un visu savu mūžu atdeva mūsu pagastma un novadam.
       Vecākās paaudzes cilvēki atceras Veltas Kalniņas vecākus : Teodors Kalniņš - Lāčplēša ordeņa kavalieris palicis atmiņā, kā sabiedrisks un sirsnīgs cilvēks ar labu humora izjūtu, kurš itin viegli iekļāvās jebkurā kompānijā. Pirmā Pasaules kara dalībnieks Teodors Kalniņš dienēja  Pāvila gvardes pulkā , piedalījās kaujās Galīcijas frontē. Latvijas armijā iesaukts 1919.gadā jūnijā Strenčos, par drošsirdību  kaujās pret bermontiešiem  paaugstināts par seržantu. Lāčplēša ordeņa kavaliera Teodora Kalniņa un viņa dzīvesbiedres atdusas vieta atrodas Ezernieku kapos.
       Katru gadu, pieminot Lāčplēša dienas varoņus, mēs nākam pie Teodora Kalniņa atdusas vietas ar pateicības vārdiem un ziediem.