Ne sevis, tautas dēļ!

Publicēts: Ezerzeme 29. novembris 2011

Ezernieku pagasta bibliotēka saviem apmeklētājiem piedāvā apskatīt ne tikai pilotprojekta “3i — ieraugi, iekadrē, ievieto” fotoizstādi, bet arī vietējo rokdarbnieču veikumu, kuras piekrita ar tiem izskaistināt pilotprojekta fo- toizstādes atklāšanas ceremoniju un deva iespēju darbus aplūkot lielākam cilvēku pulkam, atstājot tos bibliotēkā uz vairākām nedēļām. Māci mani, māmuliņa Plaši pazīstamā rokdarbniece Stanislava Belkovska uz bibliotēku atnesusi 25 pārus cimdu ar dažādiem rakstiem, desmit pārus zeķu un ļoti vērtīgus adījumus no lina. Stanislavai piemīt dabas dots talants, kas sakausējumā ar mīlestību un neaprakstāmām darbaspējām ļauj viņai radīt brīnišķīgas un vajadzīgas lietas, vienalga, vai ir tie cimdi, zeķes, šalles, cepures, plecu lakati, makramē pinumi vai kas cits. Neviens nespēj palikt vienaldzīgs pret Stanislavas veikumu. Stanislava ada kopš bērna kājas, cik vien sevi atceras. Pirmie darbiņi bija cimdiņi un zeķītes — to iemācīja mamma. Cepurītes jau mēģinājusi adīt pati: “Fantazēju un adīju.” Stanislavai bija divi sapņi — kļūt par skolotāju un rokdarbnieci. Kad krīt zvaigznes, mēs visi kaut ko vēlamies, ticot, ka šie nodomi piepildīsies. Jaunības gados zvaigžņotajās naktīs Stanislava gāja raudzīties debesīs un centās paspēt iedomāties vēlēšanos, pirms pamanītā laimes zvaigzne nokrīt. Viena no tām piepildījās ātri — viņa tiešām sāka strādāt par skolotāju! “Bet kļūt par rokdarbnieci nesanāca, jo tajā laikā tuvākā rokdarbu arodskola bija Daugavpilī,” atceras Stanislava. “Mēs dzīvojām tālu no lielpilsētas, Asūnas pagasta Šļahatovas sādžā, transporta nekāda līdz turienei nebija. Kļūt par rokdarbnieci palīdzēja veiksmīga sagadīšanās — mana kolēģe, ar kuru mēs kopā strādājām pamatskolā, bija pabeigusi Daugavpils arodskolu tieši rokdarbus. Pateicoties viņai, es iepazinu pašus pamatus, uzzināju, ko īsti nozīmē rokdarbi.” Liela loma bijusi arī žurnālam “Padomju Latvijas Sieviete”, kuru Staņislava abonējusi ar pirmo numuru līdz žurnāla 50 gadu jubilejai. Nomainīja to pret žurnāliem ”Pavards” un “Rokdarbi”, no kuriem tagad smeļas visas zināšanas un idejas, plus milzīgā dzīves pieredze. Stanislava pāris gadus vadījusi rokdarbu kursus ciema padomē un kultūras namā. Pensijā un trīs gadus pirms pensijas strādājusi ražošanas apvienībā “Daiļrade” kā meistare. Pirmie nodotie darbi bija plecu lakati. Neviens nespēj uzminēt, cik plecu lakatu rokdarbniece radījusi. Oficiāls apliecinājums — kvītis — par 736 lakatiem, tam būtu jāpieskaita dāvinātie un visādā citā veidā izplatītie. Stanislavas plecu lakati ir nonākuši gan Čikāgā, gan Stokholmā, gan Londonā un daudz kur citur. Būdama cienījamā vecumā, viņa turpina adīt — cik veselība atļauj un rokas kustas. Sveci zem pūra netur Arī pensionāres Tamāras Dorofejevas izšuvumi krustdūrienā nav īpaši jāpiesaka — rokdarbnieci labi pazīst viņas talanta cienītāji un citi cilvēki, kuriem skaistais nav vienkārši tukša skaņa. Tamāra savos darbos iegulda sirds siltumu un lielu mīlestību, ar kuru grib dalīties, rādot citiem šo skaistumu. Ezernieku bibliotēkas apmeklētāju vērtējumam viņa šoreiz piedāvā desmit glīti ierāmētus dažāda izmēra darbus, kuros krustdūrienā izšūti ziedi, dabas skati, tauriņi. Tie visi ir neliela izmēra darbi, bet Tamārai ir arī lieli izšuvumi, kuriem bibliotēkas šaurajās telpās šoreiz neatradās vieta. Skaties un brīnies — kur cilvēkam pietiek uzņēmības un pacietības radīt kaut ko tik skaistu un iepriecinošu! Varbūt jāpateicas ģenētiskajam mantojumam — Tamāras mamma, izrādās, bijusi izcila rokdarbniece, kura izšuva visos zināmajos un iespējamos veidos. “Kopš bērnības atceros, ka mums mājās vienmēr bija daudz izšuvumu, pat logu aizkari un gultas pārvalki bija mammas roku darināts skaistums,” Tamāra dalās atmiņās. ”Es nopietni pievērsos izšuvumiem, kad aizgāju pensijā, jo tad radās vairāk brīva laika. Pagaidām varu lepoties ar 60 izšuvumiem krustdūrienā, kas noformēti kā gleznas. Ir gan lielas, var sacīt, fundamentālas, ir arī sīkas gleznas, kā es tās saucu.” Pēc gada vai pusotra Tamāra mūs pārsteigs ar jaunu darbu sēriju — izšuvumi pēc Holandiešu mākslinieku motīviem. Viens liels darbs jau gatavs, bet plašākai publikai Tamāra to pagaidām nerādīs, jo vēlas izveidot plašāku izstādi. Viņa tikai pastāstīja, ka tajā attēlota upe, kuras ūdenī atspoguļojas liela ieva, upes vienā krastā attēlota sieviete priekšautā ar cepurīti galvā un krūku, bet otrā — sieviete ar bērnu, tālumā — ciemats. Darbs krāsām bagāts, daudz pasteļtoņu. Iedvesmojas Tamāra no Holandiešu mākslinieku gleznām, kas ir mājās, kā arī palīdz interneta resursi. Laika ziņā šis ir ļoti ietilpīgs darbs — vienam izšuvumam noteikti jāvelta vismaz pusgads, turklāt vajag arī labu noskaņojumu un iedvesmu. Pilotprojekta “3i — ieraugi, iekadrē, ievieto” fotoizstāde Tamārai deva iespēju ģimenes albuma interesantākās fotogrāfijas parādīt plašākai publikai, ko viņa ļoti kāroja izdarīt un uzreiz piekrita atbalstīt izstādi “Fotogrāfija laikmeta griežos”. Viņas darbi nav vienīgie, bet Tamāra pārsteidza ne tikai ar senām fotogrāfijām. Viņa mācēja pastāstīt, kas kurā ir attēlots: “Šajā redzams mana tēva onkulis Iļja Kušturnijs, fotogrāfijai drīz būs 200 gadu — uzņēmums izdarīts 1876. gadā. Tēva onkulis dienēja kazaku karaspēkā, bija augstā amatā, bet konkrētāk neko nezinu. Kā saglabājās šī fotogrāfija? Pat nemāku atbildēt, vienkārši glabājām no paaudzes paaudzē. Blakus atrodas jaunāka fotogrāfija, uzņemta 1915. gadā, tajā attēlota vecmāmiņa, mans tēvs un viņa māsa. Nākamā ir 1934. gada fotogrāfija, kurā attēlota lauku jaunatne no Krupinišķiem, tostarp arī mana mamma, kurai tolaik bija 17 gadu. Krupinišķu ciems atrodas Rēzeknes rajonā, šodien tur ir tikai mežs, cilvēka nav neviena, bet manā bērnībā šajā vecticībnieku ciemā bija skola, bibliotēka, klubs, lūgšanu nams, kas Lieldienās un Ziemassvētkos bija pārpildīts, un cilvēki stāvēja pat uz lieveņa. Man pašai patīk skatīties šīs bildes, un priecājos par iespēju parādīt tās citiem.” Nostalģiju zemniekiem uzdzīs Krustpils cukurfabrikas sena fotogrāfija, bet Tamāra aicina visus biežāk smaidīt, jo, kad mēs smaidām, mēs retāk kļūdāmies un mūs biežāk apdāvina liktenis! Pavisam nelielu savu rokdarbu izstādi bibliotēkā izvietoja arī Linda Vaišļa, Diāna un Olga Jakovļevas. Vērts apskatīt! Juris ROGA