Ezerzeme
3. decembris 2010
Jau ziņojām, divpadsmit Latvijas bibliotekāres, tostarp arī Ezernieku pagasta tautas bibliotēkas vadītāja Lidija Igaune, piedalījās četru nedēļu apmācību programmā ASV. Sākotnēji Lidija šaubījās: braukt vai nē, bet tagad nenožēlo nevienu minūti, kas kopā ar kolēģēm no citām Latvijas bibliotēkām veltīta mā- cībām, dalībai pieredzes apmaiņas pasākumos, bibliotēku apmeklēšanai svešā valstī un vienkārši iepazīstot dažas Amerikas pilsētas un iedzīvotājus.
“Pirms tālā ceļojuma mēs tikām aicināti uz Amerikas vēstniecību saņemt vīzas,” stāsta Lidija, kura pirms brauciena izturējās ļoti nopietni, katras dienas svarīgākos notikumus konspektējot kladē, sākot jau ar savu ierašanos Rīgā. ”Pēc dokumentu noformēšanas devāmies uz viesu namu “Aitiņlauvas”, kur piedalījāmies seminārā par nākamo projektu un savstarpēji iepazināmies. Mūs sadalīja grupās pa četri bibliotekāri, var sacīt, ka ar šo brīdi katra strādāja pie sava konkrēta projekta, jo apmācību rezultātā ir paredzēta bibliotēku inovatīvo ideju ieviešana dzīvē projektu veidā, tam piesaistot Bila un Melindas Geitu fonda finansējumu. Sākām ar plašu vērienu, tad mūs informēja, ka finansējums ir ierobežots — būs jāizvēlas kaut kas mazāks. Savā grupā nolēmām rakstīt pro- jektu saistībā ar fotografēšanu — tie būtu novada notikumi, kas fiksēti kadros. Katra bibliotekāre projektā ielika savu daļu, decembrī projektam jābūt Amerikā. Šis brauciens būtībā bija ļoti nopietni kursi, kas virzīti uz to, lai mēs iemācītos rakstīt inovatīvus projektus, piesaistot Geitu fonda finansējumu. Uz Ameriku lidojām ar pārsēšanos: no Rīgas uz Briseli, tālāk uz Čikāgu, no turienes ar vietējo avioreisu uz Šampaņas pilsētu. Tur mūs sagaidīja un ar autobusu aizveda uz Ilinoisu — studentu pilsētu. Šampanija un Urbana ir divas pilsētas kā mūsu Krustpils un Jēkabpils — tās it kā saplūst viena ar otru. Mācības pamatā notika Ilinoisas universitātē katru dienu no plkst. 9 līdz plkst. 17. Mums bija nodrošināti lieliski dzīves apstākļi, izmitināja dzīvokļu tipa kopmītnē pa diviem dzīvoklī, kur katram bija sava istabiņa. Virtuve bija aprīkota ar visu nepieciešamo, lai mēs varētu gatavot ēst un labiekārtotā vidē paēst. Mūs apgādāja ar datoriem, lai katrā dzīvoklī būtu vismaz viens. Uzreiz iepazīstināja ar pilsētas karti, autobusa maršrutiem un iespēju pārvietoties pa pilsētu. Tika iedots kultūras pasākumu saraksts, tos varējām apmeklēt brīvajā laikā. Iespēju robežās apmeklējām. Piemēram, bijām latīņamerikāņu ansambļu festivālā. Ēdnīca atradās puskilometra attālumā, ēdināšana pusdienās tika organizēta pēc zviedru galda principa: ko gribējām, cik gribējām, to arī ņēmām, viss bija apmaksāts. Brokastīm un vakariņām bija iedota nauda, arī kultūras pasākumiem. Īpaši netērējāmies, jo gribējās dzīvot ekonomiski. Pilsētās pārvietojāmies ar autobusu, tur nav tramvaju un trolejbusu. Ārkārtīgi daudz automašīnu, aizņemtas praktiski visas stāvvietas. Pilsētā ir ļoti daudz vāveru, šķiet, ka pat kaķu pie mums nav tik daudz, cik viņiem vāveru. Ilinoisa-Urbana ir studentu no dažādām valstīm pilsētas, tālab mēs tur jutāmies visai interesanti. Nepastāv nekāda atšķirība starp rasēm, attieksme pret citas ādas krāsas cilvēkiem vienkārši ir brī- nišķīga. Vienīgi mūs brīdināja, ka fotografēt jebkurus cilvēkus bez viņu atļaujas nedrīkst. Ja no liela attāluma, tas neko neizsaka, bet tuvplānus — nē. Tirgū mūzikas instrumentu spēlēja vecs vīrs, vajadzēja lūgt atļauju, lai nofotografētu. Arī mūsu šoferi fotografēju. Pat bibliotēkas lasītavā bija jālūdz cilvēkam atļauja, tikai publiskā pasākumā var fotografēt brīvāk. Interesanti, ka amerikāņi nepievērš lielu uzmanību ārējam izskatam, proti, kā viņi ģērbjas. Universitātes pasniedzēji, bibliotēku darbinieki bija tērpušies vienkārši. Studenti brīvi apmetas uz zāles ar datoriem un grāmatām. Cilvēki smaidīgi un labprāt nāk palīgā ar paskaidrojumiem, lai risinātu mūsu problēmas. Lielveikalu preču čekos var redzēt atgādinājumu par naudas pārbaudi, paskaidrojumu, kā var preci apmainīt, vai atgriezt atpakaļ. Citviet norādīts lielveikala telefona numurs un adrese. Čeka otrajā pusē var gadīties reklāma vai preču atlaides cenas. Četras diennaktis apmācību laikā mēs uzturējāmies Čikāgā, dzīvojām daudzstāvu viesnīcā. Čikāgā notika Ilinoisas štata bibliotekāru konference, kurā bijām kā klausītāji. Amerikāņu kolēģi ar aplausiem sveicināja kolēģus no Latvijas un katram uzdāvināja T-kreklu ar simboliku. Apmeklējām vienas reklāmas aģentūras bibliotēku, kurai bija sava darba specifika. Projekta ietvaros iepazināmies ar dažādām ASV bibliotēkām un to darbu. Ir ļoti interesanti momenti, piemēram, ja kāds bibliotēkai sponsorē lielāku naudas summu, ziedotāja vārds tiek iemūžināts uz bibliotēkas sienas. Piemēram, var redzēt uzrakstus, ka šīs sienas vai halles izbūvi sponsorējis tāds vai cits cilvēks vai ģimene. Ziedotājus ļoti plaši reklamē. Mūsu valstī citādi likumi, šādu pieredzi ar naudas lietām mēs nemaz tā vienkārši nevarētu pārņemt. Bibliotēkas celtne domāta gadsimtiem. Tas pierāda to, ka bibliotēku uzturēšanai kopienas (sabiedrības) valde pievērš lielu uzmanību, un viņi ir tiesīgi prasīt to pašu no bibliotēkas. Bibliotēka ir informācijas centrs, kur vienmēr var dabūt visdažādāko informāciju. Pārsteigums bija visur redzēt ASV karogu — tas ir tik daudzās vietās, ka nav iespējams visas uzskaitīt. Turklāt karogs plīvo ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, un viņi ļoti lepojas ar savas valsts simbolu. Ikvienā bibliotēkā klientiem ir iespēja saņemt ne tikai grāmatas, bet arī DVD ierakstus. Tā kā pie mums kādreiz bija videonoma. Pārsteidz bibliotēku telpu plašums un gaišums. Katrā bibliotēkā ir iekārtots bērnu stūrītis, par kādu mēs varam tikai sapņot. Bērnu nodaļā jaunas, krāšņas grāmatas. Vispār Amerikas bibliotēkā visas grāmatas ir kā jaunas, nezinu, kur viņi liek vecās. Turklāt nodot grāmatu var jebkurā diennakts laikā, arī naktī. Ir speciāla atvere sienā, kur lasītājs to vienkārši iemet, un viss. Visa apstrāde notiek kompjuterizēti. Lasītāji lielākoties ir ļoti apzinīgi, jo par grāmatu neatdošanu laikā ir jāmaksā sods. Kavējuma laiku rēķina pat stundās. Naudas jautājumos viss pārdomāts un izplānots līdz sīkumiem. Viņi pat nerunā par nevīžīgu un nesaudzīgu attieksmi pret grāmatu, zagšanu — tamlīdzīga problēma faktiski nepastāv. Cik daudz ir lasītāju? Situācija līdzīga kā pie mums, lasa arvien mazāk. Bet ir ļoti daudz reklāmas, veltītas lasītājiem. Pat stadionā, kur notiek kāds sporta vai cits pasākums, daudzviet ir pamanāmi uzraksti, kas mudina lasīt. Interesanti, ka viņu bibliotēkās nav tādas grāmatu izstādes, kā pie mums, veltītas dzejas dienām, kādam rakstniekam un tamlīdzīgas. Toties Amerikas bibliotēkās ir daudz lasītāju gleznotu mākslas darbu, šīs izstādes iekārto bibliotekāri. Tāpēc arī es domāju turpināt iesākto, savā bibliotēkā varētu rīkot pagasta ļaužu foto izstādes, turklāt tās varētu kļūt ceļojošas. Tādā virzienā es un manas grupas kolēģi rakstījām savu projektu. Vēl viņu bibliotēkās ļoti izplatīti ir dažādi plakāti, bet ļoti kvalitatīvā poligrāfiskā izpildījumā, ierāmēti. Plakāti stāsta par nepieciešamību lasīt, par bibliotēku. Protams, braucām arī uz lauku bibliotēkām, kuras krasi atšķiras no mūsējām. Redzētās Amerikas lauku bibliotēkas ir krietni lielākas par Krāslavas novada centrālo bibliotēku, jo viņiem lauku teritorijā ir ap 20000 iedzīvotāju. Tik mazu bibliotēku, kā pie mums, viņiem nav. Patiesībā tas viņus ļoti izbrīnīja, ka mums ir tik nelielas bibliotēkas ar vienu darbinieku. Protams, darba vide Amerikā bibliotekāriem labāka, vecu grāmatu plauktos praktiski nav, bet, neskatoties uz visām mūsu problēmām, es domāju, ka kopumā Latvijā bibliotēkas nebūt nav sliktākas par viņējām. Vienkārši viņu bibliotēkās daudz agrāk par mūsējām ienāca mūsdienu tehnoloģijas, to ir krietni vairāk, bet pārējā ziņā mēs neesam slikti, nepavisam. Mums sacīja, lai nebrīnāmies, ja ieraudzīsiet bibliotēku, kur vispār nav datoru. Tas atkarīgs no paša personāla attieksmes pret tehnoloģijām. Ja pilsētas mērs un viņa komanda uzskata, ka tas nav vajadzīgs, tad bibliotēka arī dzīvo un strādā bez šīm tehnoloģijām. Vienā lauku bibliotēkā tikāmies ar cilvēku kopienu, kas dzīvo pa vecam, piemēram, viņiem nav elektrības, bet gaismas avotam ir gāzes lampa pie griestiem. Kāda cita bibliotēka sagādāja milzīgu pārsteigumu: mūs sagaidīja informācija par vietu, no kuras esam — par Ezerniekiem bija sagatavots Ežezera skats, par katru citu bibliotēku un vietu — tai raksturīgākais. Paši brīnījāmies, no kurienes viņi to rāvuši un uzzinājuši, kas tieši mums raksturīgs. Protams, mēs viņiem stāstījām katrs par sevi, kādi esam. Viņus pārsteidza tas, ka mums ir tik mazas bibliotēkas, ka tik maz apkalpojam lasītāju, ka tik maz darbinieku — laukos viens cilvēks. Principā arī viņu bibliotekāriem ir attiecīga izglītība, bet bibliotekāri ir vairāki. Daži strādā tikai pusslodzi, jo vairāk negrib, tālab bibliotēkās ir izplatīts brīvprātīgo palīgu darbs. Vienā vietā satikām brīvprātīgo, kurai jau pāri 90 gadiem, bet tā arvien ir izsmalcināta un interesanta kundze, kura visu mūžu strādājusi par bibliotekāri. Aizgājusi pensijā, viņa turpina nāk uz bibliotēku palīgā kolēģiem kā brīvprātīgā un lepojas ar to. Starp citu, būdami Amerikā, mēs piedalījāmies Latvijas parlamenta vēlēšanās. Balsojām Amerikas Latviešu biedrības namā Čikāgā. Viņi stāstīja, ja nebūtu bijis viena entuziasta, tad nekas nenotiktu un biedrība ar bibliotēku nepastāvētu. Tā tagad tur ir svētdienas skola, kurā sestdienās un svētdienās bērni apgūst latviešu valodu un mācās par Latviju. Bija patīkami apzināties, ka amerikāņi neuzskata mūs par lāčiem migā. Tam pierādījums ir arī fakts, ka dalībai šajā apmācību programmā tika nominēts 12 Latvijas bibliotekāru, jo mūsu valstī ir labi attīstīta bibliotēku vide. Kāpēc Bils Geits sāka ar bibliotēku informatizāciju? Tas ir pats īsākais ceļš, kā valstij virzīties uz priekšu visās jomās. Starp citu, nākamgad bibliotekāri no Amerikas brauks pie mums, pie tiem divpadsmit, kuri bija šajā projektā. Tā ka arī Ezerniekos uzņemsim viesus no ASV.” Pierakstīja Juris ROGA |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru