Ezernieku pagasta bibliotēka

Kontaktinformācija:
Pagastmāja, Ezernieki, Ezernieku pag.,
Krāslavas nov., LV 5692,
Tālr.: 65653127
e-pasts: bibl.ezernieki@kraslava.lv
Vadītāja Nataļja Šestakova


2010. gada 8. dec.

Kopumā neesam sliktāki

Publicēts:
Ezerzeme
3. decembris 2010
Jau ziņojām, divpadsmit Latvijas bibliotekāres, tostarp arī Ezernieku pagasta tautas bibliotēkas vadītāja Lidija Igaune, piedalījās četru nedēļu apmācību programmā ASV. Sākotnēji Lidija šaubījās: braukt vai nē, bet tagad nenožēlo nevienu minūti, kas kopā ar kolēģēm no citām Latvijas bibliotēkām veltīta mā- cībām, dalībai pieredzes apmaiņas pasākumos, bibliotēku apmeklēšanai svešā valstī un vienkārši iepazīstot dažas Amerikas pilsētas un iedzīvotājus.

“Pirms tālā ceļojuma mēs tikām aicināti uz Amerikas vēstniecību saņemt vīzas,” stāsta Lidija, kura pirms brauciena izturējās ļoti nopietni, katras dienas svarīgākos notikumus konspektējot kladē, sākot jau ar savu ierašanos Rīgā. ”Pēc dokumentu noformēšanas devāmies uz viesu namu “Aitiņlauvas”, kur piedalījāmies seminārā par nākamo projektu un savstarpēji iepazināmies. Mūs sadalīja grupās pa četri bibliotekāri, var sacīt, ka ar šo brīdi katra strādāja pie sava konkrēta projekta, jo apmācību rezultātā ir paredzēta bibliotēku inovatīvo ideju ieviešana dzīvē projektu veidā, tam piesaistot Bila un Melindas Geitu fonda finansējumu. Sākām ar plašu vērienu, tad mūs informēja, ka finansējums ir ierobežots — būs jāizvēlas kaut kas mazāks. Savā grupā nolēmām rakstīt pro- jektu saistībā ar fotografēšanu — tie būtu novada notikumi, kas fiksēti kadros. Katra bibliotekāre projektā ielika savu daļu, decembrī projektam jābūt Amerikā. Šis brauciens būtībā bija ļoti nopietni kursi, kas virzīti uz to, lai mēs iemācītos rakstīt inovatīvus projektus, piesaistot Geitu fonda finansējumu.

Uz Ameriku lidojām ar pārsēšanos: no Rīgas uz Briseli, tālāk uz Čikāgu, no turienes ar vietējo avioreisu uz Šampaņas pilsētu. Tur mūs sagaidīja un ar autobusu aizveda uz Ilinoisu — studentu pilsētu. Šampanija un Urbana ir divas pilsētas kā mūsu Krustpils un Jēkabpils — tās it kā saplūst viena ar otru. Mācības pamatā notika Ilinoisas universitātē katru dienu no plkst. 9 līdz plkst. 17.

Mums bija nodrošināti lieliski dzīves apstākļi, izmitināja dzīvokļu tipa kopmītnē pa diviem dzīvoklī, kur katram bija sava istabiņa. Virtuve bija aprīkota ar visu nepieciešamo, lai mēs varētu gatavot ēst un labiekārtotā vidē paēst. Mūs apgādāja ar datoriem, lai katrā dzīvoklī būtu vismaz viens. Uzreiz iepazīstināja ar pilsētas karti, autobusa maršrutiem un iespēju pārvietoties pa pilsētu. Tika iedots kultūras pasākumu saraksts, tos varējām apmeklēt brīvajā laikā. Iespēju robežās apmeklējām. Piemēram, bijām latīņamerikāņu ansambļu festivālā. Ēdnīca atradās puskilometra attālumā, ēdināšana pusdienās tika organizēta pēc zviedru galda principa: ko gribējām, cik gribējām, to arī ņēmām, viss bija apmaksāts. Brokastīm un vakariņām bija iedota nauda, arī kultūras pasākumiem. Īpaši netērējāmies, jo gribējās dzīvot ekonomiski. Pilsētās pārvietojāmies ar autobusu, tur nav tramvaju un trolejbusu. Ārkārtīgi daudz automašīnu, aizņemtas praktiski visas stāvvietas. Pilsētā ir ļoti daudz vāveru, šķiet, ka pat kaķu pie mums nav tik daudz, cik viņiem vāveru. Ilinoisa-Urbana ir studentu no dažādām valstīm pilsētas, tālab mēs tur jutāmies visai interesanti. Nepastāv nekāda atšķirība starp rasēm, attieksme pret citas ādas krāsas cilvēkiem vienkārši ir brī- nišķīga. Vienīgi mūs brīdināja, ka fotografēt jebkurus cilvēkus bez viņu atļaujas nedrīkst. Ja no liela attāluma, tas neko neizsaka, bet tuvplānus — nē. Tirgū mūzikas instrumentu spēlēja vecs vīrs, vajadzēja lūgt atļauju, lai nofotografētu. Arī mūsu šoferi fotografēju. Pat bibliotēkas lasītavā bija jālūdz cilvēkam atļauja, tikai publiskā pasākumā var fotografēt brīvāk.

Interesanti, ka amerikāņi nepievērš lielu uzmanību ārējam izskatam, proti, kā viņi ģērbjas. Universitātes pasniedzēji, bibliotēku darbinieki bija tērpušies vienkārši. Studenti brīvi apmetas uz zāles ar datoriem un grāmatām. Cilvēki smaidīgi un labprāt nāk palīgā ar paskaidrojumiem, lai risinātu mūsu problēmas. Lielveikalu preču čekos var redzēt atgādinājumu par naudas pārbaudi, paskaidrojumu, kā var preci apmainīt, vai atgriezt atpakaļ. Citviet norādīts lielveikala telefona numurs un adrese. Čeka otrajā pusē var gadīties reklāma vai preču atlaides cenas.

Četras diennaktis apmācību laikā mēs uzturējāmies Čikāgā, dzīvojām daudzstāvu viesnīcā. Čikāgā notika Ilinoisas štata bibliotekāru konference, kurā bijām kā klausītāji. Amerikāņu kolēģi ar aplausiem sveicināja kolēģus no Latvijas un katram uzdāvināja T-kreklu ar simboliku. Apmeklējām vienas reklāmas aģentūras bibliotēku, kurai bija sava darba specifika.
Projekta ietvaros iepazināmies ar dažādām ASV bibliotēkām un to darbu. Ir ļoti interesanti momenti, piemēram, ja kāds bibliotēkai sponsorē lielāku naudas summu, ziedotāja vārds tiek iemūžināts uz bibliotēkas sienas. Piemēram, var redzēt uzrakstus, ka šīs sienas vai halles izbūvi sponsorējis tāds vai cits cilvēks vai ģimene. Ziedotājus ļoti plaši reklamē. Mūsu valstī citādi likumi, šādu pieredzi ar naudas lietām mēs nemaz tā vienkārši nevarētu pārņemt. Bibliotēkas celtne domāta gadsimtiem. Tas pierāda to, ka bibliotēku uzturēšanai kopienas (sabiedrības) valde pievērš lielu uzmanību, un viņi ir tiesīgi prasīt to pašu no bibliotēkas. Bibliotēka ir informācijas centrs, kur vienmēr var dabūt visdažādāko informāciju.

Pārsteigums bija visur redzēt ASV karogu — tas ir tik daudzās vietās, ka nav iespējams visas uzskaitīt. Turklāt karogs plīvo ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, un viņi ļoti lepojas ar savas valsts simbolu. Ikvienā bibliotēkā klientiem ir iespēja saņemt ne tikai grāmatas, bet arī DVD ierakstus. Tā kā pie mums kādreiz bija videonoma. Pārsteidz bibliotēku telpu plašums un gaišums. Katrā bibliotēkā ir iekārtots bērnu stūrītis, par kādu mēs varam tikai sapņot. Bērnu nodaļā jaunas, krāšņas grāmatas. Vispār Amerikas bibliotēkā visas grāmatas ir kā jaunas, nezinu, kur viņi liek vecās. Turklāt nodot grāmatu var jebkurā diennakts laikā, arī naktī. Ir speciāla atvere sienā, kur lasītājs to vienkārši iemet, un viss. Visa apstrāde notiek kompjuterizēti. Lasītāji lielākoties ir ļoti apzinīgi, jo par grāmatu neatdošanu laikā ir jāmaksā sods. Kavējuma laiku rēķina pat stundās. Naudas jautājumos viss pārdomāts un izplānots līdz sīkumiem. Viņi pat nerunā par nevīžīgu un nesaudzīgu attieksmi pret grāmatu, zagšanu — tamlīdzīga problēma faktiski nepastāv. Cik daudz ir lasītāju? Situācija līdzīga kā pie mums, lasa arvien mazāk. Bet ir ļoti daudz reklāmas, veltītas lasītājiem. Pat stadionā, kur notiek kāds sporta vai cits pasākums, daudzviet ir pamanāmi uzraksti, kas mudina lasīt.

Interesanti, ka viņu bibliotēkās nav tādas grāmatu izstādes, kā pie mums, veltītas dzejas dienām, kādam rakstniekam un tamlīdzīgas. Toties Amerikas bibliotēkās ir daudz lasītāju gleznotu mākslas darbu, šīs izstādes iekārto bibliotekāri. Tāpēc arī es domāju turpināt iesākto, savā bibliotēkā varētu rīkot pagasta ļaužu foto izstādes, turklāt tās varētu kļūt ceļojošas. Tādā virzienā es un manas grupas kolēģi rakstījām savu projektu. Vēl viņu bibliotēkās ļoti izplatīti ir dažādi plakāti, bet ļoti kvalitatīvā poligrāfiskā izpildījumā, ierāmēti. Plakāti stāsta par nepieciešamību lasīt, par bibliotēku.

Protams, braucām arī uz lauku bibliotēkām, kuras krasi atšķiras no mūsējām. Redzētās Amerikas lauku bibliotēkas ir krietni lielākas par Krāslavas novada centrālo bibliotēku, jo viņiem lauku teritorijā ir ap 20000 iedzīvotāju. Tik mazu bibliotēku, kā pie mums, viņiem nav. Patiesībā tas viņus ļoti izbrīnīja, ka mums ir tik nelielas bibliotēkas ar vienu darbinieku.

Protams, darba vide Amerikā bibliotekāriem labāka, vecu grāmatu plauktos praktiski nav, bet, neskatoties uz visām mūsu problēmām, es domāju, ka kopumā Latvijā bibliotēkas nebūt nav sliktākas par viņējām. Vienkārši viņu bibliotēkās daudz agrāk par mūsējām ienāca mūsdienu tehnoloģijas, to ir krietni vairāk, bet pārējā ziņā mēs neesam slikti, nepavisam. Mums sacīja, lai nebrīnāmies, ja ieraudzīsiet bibliotēku, kur vispār nav datoru. Tas atkarīgs no paša personāla attieksmes pret tehnoloģijām. Ja pilsētas mērs un viņa komanda uzskata, ka tas nav vajadzīgs, tad bibliotēka arī dzīvo un strādā bez šīm tehnoloģijām. Vienā lauku bibliotēkā tikāmies ar cilvēku kopienu, kas dzīvo pa vecam, piemēram, viņiem nav elektrības, bet gaismas avotam ir gāzes lampa pie griestiem.

Kāda cita bibliotēka sagādāja milzīgu pārsteigumu: mūs sagaidīja informācija par vietu, no kuras esam — par Ezerniekiem bija sagatavots Ežezera skats, par katru citu bibliotēku un vietu — tai raksturīgākais. Paši brīnījāmies, no kurienes viņi to rāvuši un uzzinājuši, kas tieši mums raksturīgs. Protams, mēs viņiem stāstījām katrs par sevi, kādi esam. Viņus pārsteidza tas, ka mums ir tik mazas bibliotēkas, ka tik maz apkalpojam lasītāju, ka tik maz darbinieku — laukos viens cilvēks. Principā arī viņu bibliotekāriem ir attiecīga izglītība, bet bibliotekāri ir vairāki. Daži strādā tikai pusslodzi, jo vairāk negrib, tālab bibliotēkās ir izplatīts brīvprātīgo palīgu darbs. Vienā vietā satikām brīvprātīgo, kurai jau pāri 90 gadiem, bet tā arvien ir izsmalcināta un interesanta kundze, kura visu mūžu strādājusi par bibliotekāri. Aizgājusi pensijā, viņa turpina nāk uz bibliotēku palīgā kolēģiem kā brīvprātīgā un lepojas ar to.

Starp citu, būdami Amerikā, mēs piedalījāmies Latvijas parlamenta vēlēšanās. Balsojām Amerikas Latviešu biedrības namā Čikāgā. Viņi stāstīja, ja nebūtu bijis viena entuziasta, tad nekas nenotiktu un biedrība ar bibliotēku nepastāvētu. Tā tagad tur ir svētdienas skola, kurā sestdienās un svētdienās bērni apgūst latviešu valodu un mācās par Latviju.

Bija patīkami apzināties, ka amerikāņi neuzskata mūs par lāčiem migā. Tam pierādījums ir arī fakts, ka dalībai šajā apmācību programmā tika nominēts 12 Latvijas bibliotekāru, jo mūsu valstī ir labi attīstīta bibliotēku vide. Kāpēc Bils Geits sāka ar bibliotēku informatizāciju? Tas ir pats īsākais ceļš, kā valstij virzīties uz priekšu visās jomās. Starp citu, nākamgad bibliotekāri no Amerikas brauks pie mums, pie tiem divpadsmit, kuri bija šajā projektā. Tā ka arī Ezerniekos uzņemsim viesus no ASV.”

Pierakstīja Juris ROGA

2010. gada 30. nov.

Ezernieku bibliotēkas vadītāja mācījās Amerikā

Publicēts:
Ezerzeme
30. novembris 2010
 
Divpadsmit Latvijas bibliotekāres, tostarp arī Ezernieku pagasta tautas bibliotēkas vadītāja Lidija Igaune, piedalījās četru nedēļu apmācību programmā, kas paredzēja profesionālās apmācības un pieredzes apmaiņas pasākumus ASV un iespēju iepazīties ar bibliotēku darbu kādā citā pasaules valstī.

Apmācību rezultātā paredzēta bibliotēku inovatīvo ideju ieviešana dzīvē projektu veidā, tam piesaistot Bila un Melindas Geitsu fonda (BMGF) finansējumu. Iespēja piedalīties Geitsu fonda jaunajā programmā tika piedāvāta desmit BMGF Globālo bibliotēku iniciatīvas dalībvalstīm. Šis ir pilotprojekts, kura veiksmīgas realizēšanas gadījumā Latvijas pieredze tiks nodota tālāk citām BMGF grantu saņēmējvalstīm. Vēl šī gada janvārī “Trešais tēva dēls” aicināja ikvienu Latvijas publisko bibliotēku iesniegt izvērtēšanai savas novatoriskās idejas. Pēc to rūpīgas analīzes tika sagatavots un nosūtīts Mortensona centram Latvijas pieteikums. Tikai divas valstis — Latvija un Rumānija — ieguva iespēju deleģēt bibliotekāru grupas uz apmācībām ASV.
Ezernieku bibliotekāres iespaidus par braucienu uz Ameriku lasiet laikraksta nākamajā numurā.

Juris ROGA

2010. gada 3. marts

Ja sevi ziedotu mākslai pilnībā…

Avots: Ezerzeme
2. februāris 2010, 19:24


Ezernieku tautas bibliotēkā turpinās novadnieces, mākslinieces-meistares Valentīnas Piļkas (Poloskovas) gleznu un keramikas izstrādājumu izstāde, kas tika atklāta īsi pirms Ziemassvētkiem un kurā apskatāmi vairāki desmiti interesantu un aizraujošu mākslas darbu.

Valentīna ir dzimusi Ezerniekos, šajā ciematā pagāja viņas bērnība un jaunība. Viņa saviem vecākiem bija vienīgais bērns, meiteni izaudzināja mamma, piepalīdzot vectēvam un vecmāmiņai. Tēti Valentīna tikpat kā neatceras, jo viņš nomira agri, kad bērnam bija kādi pieci gadiņi. Ģimenē neviens nenodarbojās ar mākslu, nevienam nebija nekādu daudzmaz pama-nāmu panākumu šajā jomā, tālab Valentīnas talantam grūti rast kādu acīmredzamu izskaidrojumu un atliek vien domāt, ka tie tomēr ir gēni no dziļākas pagātnes.

“Es zīmēju kopš agras bērnības,” māksliniece dalās atmiņās. “Galvenie zīmēšanas rīki — zīmuļi un krāsas. Atceros, ka nekādi nesanāca pareizi uzzīmēt pakaļkājas zaķim. Saucu palīgā vectēvu, kurš bija mednieks. Viņš pienāca, parādīja, kādas tad zaķim izskatās pakaļkājas, un no tās dienas man ļoti patīk zīmēt dzīvniekus un dažādus dabas skatus. Ar zīmēšanu biju aizrāvusies tik tālu, ka skolas gados mamma man bieži atgādināja, lai vispirms sagatavojos stundām, izpildu mājasdarbus. Es tikai attraucu: “Jā, jā!” un darīju savu. Pēc dabas esmu tāda, ja man ko aizliedz, tad to gribas vēl vairāk.

Brīvajos vakaros visa mūsu ģimene mēdza aiziet līdz skaistajam Ežezeram. Brīnišķīgie dabas skati un ezers atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu un ietekmēja manu tālāko dzīvi, lai gan, maza būdama, to nemanīju un neapjautu. Kad paaugos un aizbraucu projām mācīties un strādāt, mani neizsakāmi stipri vilka uz mājām un dzimto ciematu. Galu galā es atgriezos.”
Pabeigusi Ezernieku vidusskolas 8. klasi, Valentīna izņēma dokumentus, lai stātos Rēzeknes mākslas vidusskolā. Neskatoties uz to, ka pamat-skolas kursu bija apguvusi krievu valodā, viņa veiksmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus, taču mācības nācās atlikt. Mākslas vidusskolas direktors izsauca jaunieti un uzslavēja par lieliski nokārtotajiem eksāmeniem, taču sarunas laikā viņš uzreiz saprata, ka meitene izglītību ieguvusi krievu valodā un atklāti sacīja, ka būs ļoti grūti pabeigt mākslas vidusskolu latviešu plūsmā. Viņš ieteica braukt atpakaļ, pabeigt vidusskolu un tad doties atpakaļ uz Rēzekni, apsolot ka ar atestātu par vidējo izglītību mākslas skolā būs jāmācās vienu gadu mazāk. Bet Valentīna Ezerniekos jau bija paspējusi visiem izlielīties un kaunējās atgriezties iepriekšējā skolā, tālab devās uz Dagdas vidusskolu kuru arī pabeigusi. Kā bija solīts, Rēzeknes mākslas skolā viņa tika uzņemta bez atkārtotiem pārbaudījumiem un 1976. skolu pabeidza, nomācoties trīs gadus četru vietā. Šos gadus Valentīna atceras ar prieku, jo apgūt mākslas noslēpumus viņai ļoti paticis. Līdz ar diplomu viņa saņēma nosūtījumu uz Gulbenes rajona Samiņu keramikas cehu, kur strādāja ļoti radoši. Tobrīd cehā viņa bija palikusi vienīgā profesionālā keramiķe, tālab priekšniecība atļāva eksperimentēt. Jau pirmie Valentīnas eksperimentālie darbi izrādījās veiksmīgi un, kā šodien sacītu, tirgū pieprasīti. Pirmais viņas izgudrojums bija pūce ar lielām acīm un amizantiem spārniņiem, nākamais bija ezis ar groziņu un smuku purniņu, kas izskatījās tik mīļš, ka prasīt prasījās to ezīti sabučot. Turklāt tās bija funkcionālas figūras — krājkasītes. Visas mākslinieciskās karjeras laikā Valentīna bija ārkārtīgi prasīga pret sevi. Ja kāds jaunais tapušais mākslas darbs pašai nepatika, viņa bez mazākās žēlastības to sasita, sak, nav ko pasauli ar brāķi pārpludināt. Tajā pašā laikā kolēģi šausminājās: “Kā tu varēji pārvērst lauskās tādu skaistumu!” Tieši kvalitāte un perfekts vissīkāko detaļu izpildījums izrādījās Valentīnas galvenie trumpji. Valentīna nekad nav mīlējusi štancētus mākslas darbus, viņas darinātie izstrādājumi patika katram, ļoti daudzi cilvēki gribēja tieši viņas darbus un veica dažādus pasūtījumus. Māksliniece vienmēr centusies paturēt sev pašu pirmo darbu, jo tieši tajā tiek ielikta visa dvēsele. Viņa saka: “Var sataisīt tādu pašu otru, bet tā būs tikai kopija, tā nekad nebūs tāda, kā oriģināls. Es neparko negribu pārdot savus pirmos darbus, jo tajos ir ielikts viss, kas man pieder. Labāk uztaisu vēl vienu, kas vizuāli būs tāds pats, tikai bez dvēseles.”

Dzīvojot Gulbenes rajonā, Valentīna apprecējās, tur piedzima divas meitenītes. Par darbu un iztiku it kā sūdzēties nevarēja, bet viņu vilktin vilka uz dzimtajām vietām, vecāku mājām.

Valentīna: “Mamma reiz man tieši pateica: “Brauc mājās!” Ezerniekos atgriezos aptuveni 1985.-1986. gadā. Bērni vēl bija pavisam mazi, vecākā meita Sandra tikko kā sāka iet skolā, bet Sarmīte dzīvojās pa mājām. Bērnībā es lasīju savām meitām pasakas, un mēdzu šo to uzzīmēt labākai uztverei. Arī meitas bērnībā daudz zīmēja, esmu saglabājusi viņu zīmējumus. Gadiem ejot, vecākā ieinteresējās par vēsturi, bet jaunākā atklāja sevī talantu izšūt gobelēnus — viņai tas ļoti labi sanāk. Laikam ritot, Sandra, kurai patika vēsture, izcili pabeidza Latvijas Universitāti, tagad strādā par vēstures skolotāju Rīgā. Precējusies, ģimenē aug dēls Daniels. Jau-nākā meita Sarmīte ir pabeigusi Rēzeknes Augstskolas Ekonomikas fakultāti, pārbraukusi uz Madonas rajona Ļaudonu, kur strādāja par bibliotēkas vadītāju, bet tagad audzina dēliņu Māri. Jau-nākās meitas ģimenē aug vēl viens bērns — meitiņa Ilzīte.”

Ezerniekos nebija keramikas ceha, bet Valentīnai paveicās atrast darbu, kas bija tuvs sirdij un specialitātei. Vienu brīdi ar darbu nodrošināja vietējais sovhozs, kur Valentīnu pieņēma par keramiķi. Ezerniekos funkcionēja milzīga tūristu bāze, un atpūtniekiem vajadzēja suvenīrus, kurus burtiski izķēra. Ilgāku laiku viņa strādāja arī “Daiļradē” — izgatavoja galvenokārt dažādus suvenīrus.

“Manā rīcībā bija elektriskā mufeļkrāsns, izgatavoju švečturīšus, rūķīšus, medaļas pēc pasūtījuma, it sevišķi — kāzu medaļas,” turpina stāstīt Valentīna. “Kopš pašiem pirmsākumiem man ļoti patika tieši smalki darbi, patika darboties ar speciāliem instrumentiem māla veidošanai — ļoti smalkiem kaltiņiem. Visi par to brīnījās. Veidoju dažādas figūriņas pēc pasūtījuma, ļoti patika atveidot pasaku tēlus. Dažreiz bija vajadzīga skice, citreiz figūras tapa no galvas. Veidošana nav lipināšana, veidošana ir ļoti sarežģīts roku darbs, kam nepieciešamas ļoti jūtīgas rokas, lai sajūt māla struktūru un pašas dara visu pareizi. Sevišķi sarežģīti ir izveidot svečturi ar figūrām. Lai taptu svečturis ar trim figūrām, vajag vismaz trīs dienas. Process smags un visai sarežģīts, uzreiz nevar sataisīt, jāiesaiņo katru detaļu atsevišķi un jāgaida kamēr māls nedaudz apžūst.

Lai priekšmets būtu gaišāks, aplēju vai smidzināju ar balto mālu un virsū klāju glazūru — tās bija dažādas. Nestāstīšu visu tehnoloģiju un neatklāšu noslēpumus, vienīgi pateikšu, ka to neiemāca skolā, lielāko daļu apguvu pati. Bet man arī nekad nav patikusi štancēšana kā fabrikā, neciešu tādu garlaicību!”

Pasūtījumu ziņā bagātākie bija padomju varas gadi. Pasūtījumu bija tik daudz, ka Valentīna ar visiem īsti nevarēja tikt galā. Tomēr viņa strādāja profesionāli, nekad nepieļāva brāķi, un nekad pret viņas darbu nebija pretenziju, tieši otrādi — cilvēki pateicās.

Bija laiks, kad Valentīna iekļāvās Ezernieku vidusskolas kolektīvā — vadīja pulciņu un aizvietoju zīmēšanas skolotāju. Kad saslima mamma, Valentīna palika pie viņas mājās, vairāk pievērsās pašu saimniecībai — turēja divas govis, kazas, aitas, vārdu sakot, — saimniecība nebija nekāda mazā. Citādi nevarēja, jo bija finansiāli ļoti grūti izaudzināt un izskolot divas meitas. Saimniecību māksliniece ir likvidējusi pirms diviem gadiem, jo saslima ar artrītu un vairs nevar pat veidot. Šajā smagajā laikā viņa pateicīga meitām un znotiem par sniegto atbalstu. Valentīna tāpat ir ļoti pateicīga Ezernieku bibliotēkas vadītājai Lidijai Igaunei, kura atvēlēja telpas mākslinieces darbu izstādei. Starp citu, neiztika bez pārsteigumiem.

Valentīna: “Vairāk vai mazāk, bet Ezerniekos mani labi pazīst kā keramiķi, jo daudziem mājās ir kāds mans darbs. Bet par manu aizraušanos ar glezniecību zināja retais. Šī izstāde sagādāja pārsteigumu — ļaudis vairāk interesējas par gleznām nekā keramiku, pirmajā brīdi es pat jutos aizvainota. Nopietni glezniecībai pievērsos, kad likvidēju lopus. Līdz tam galvenokārt izpildīju dažādus pasūtījumu, piemēram, vajag kāzu karogu — lūdzu. Cits grib mazāku, cits izdomā lielu ar Ādama un Ievas attēlu uz audekla, kas apgleznots ar eļļas krāsām. Protams, tādu bija jāpasūta savlaicīgi, jo krāsām ir jāizžūst. Man vajadzēja laiku arī bērniem un saimniecībai. Ja pilnībā sevi ziedotu mākslai, domāju būtu daudz labāki rezultāti, bet es uzupurējos bērnu dēļ, lai viņi izaugtu par krietniem cilvēkiem.”

Valentīnas gleznās un akvareļos dominē dabas skati, puķes, bet visvairāk pārsteidz austrumu motīvi. Viņa nekad nav bijusi tālajās Austrumu zemēs, bet ļoti daudz lasījusi, fantazējusi un iedomājusies, kā tur varētu būt. Kāda pazīstama dzejniece Valentīnai pa jokam sacīja: “Varbūt austrumnieciskums tev ir gēnos?” Māksliniece atjokojusi: “Kas to lai zina, varbūt arī tā!” Un drīz sagaidījusi sev veltītu pagaru dzejoli, kas ļoti iepatikās, jo tajā bijuši vārdi arī par austrumu motīviem.

Māksliniece savā dzīvē ne mirkli nav nožēlojusi pašas izvēlēto profesiju. Arī mamma savulaik nav atturējusi viņu no šī soļa: “Ja tev patīk — tad mācies!” Valentīnas mamma strādāja bērnudārzā par audzinātāju, bet vēlāk nakts maiņā pieskatīja bērnus. Viņa labi saprata, ka bez mākslas meita nespēs dzīvot pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi.

Valentīna: “Mamma atbalstīja manu izvēli un palīdzēja, kā vien varēja, kad es mācījos, lai gan pašai bija ļoti grūti. Esmu laimīga, ka man netika liegts piepildīt karstāko sapni!

Skatieties, cik skaists šis rūķītis no pasakas! Rūķi ir visādi, ir īgņas, bet šis ir laimīgs, it sevišķi patīk bērniem, kuri tiecas tam pieskarties uz laimi. Izdomāju, ka vajag, lai viņam būtu sēnīte, lai iet priecīgs un laimīgs! Šis runcis zābakos manā pirmajā darba vietā cilvēkiem tik ļoti iepatikās, ka vienkārši nevarēju tikt galā ar daudzajiem pasūtījumiem. Ir šeit arī mazāks runcis zābakos, jo vajadzēja visādu iz-mēru figūras. Apskatiet Īkstīti no pasakas, redzat, cik romantiska un skumja! Te arī mednieks, gan mazāks par to, kuru viens kungs savulaik pasūtīja. Viņam bija pieejama liela mufeļkrāsns, tālab mednieks sanāca kā dzīvs, blakus tam neliels sunītis…”

Māksliniece gatava stāstīt un stāstīt par saviem darbiem, kas dod tiem papildus šarmu. Valstī ir finanšu krīze, bet Valentīna apgalvo, ka cilvēkiem nav zudusi interese par mākslu, keramiku, gleznām. Žēl tikai, ka veselība vairs neļauj ņemt rokas mālu, lai gan prātā top jauni un jauni izstrādājumi, kuros ielikt sirds siltumu un dvēseli.

Juris ROGA

2010. gada 28. febr.

Ir ko redzēt!

Avots: Ezerzeme
12. janvāris 2010, 15:51


Īsi pirms Ziemassvētkiem Ezernieku tautas bibliotēkā tika atklāta novadnieces, mākslinieces-meistares Valentīnas Piļkas (Poloskovas) gleznu un keramikas izstrādājumu izstāde, kurā apskatāmi vairāki desmiti interesantu un aizraujošu mākslas darbu.

Pirmajās dienās pēc izstādes atklāšanas Valentīnas kundze nāca uz bibliotēku un visiem interesentiem stāstīja gan par izstādes eksponātiem, gan par sevi un savu daiļradi. Katrs mākslinieces keramikas izstrādājums ir milzīgs roku darbs, lipinot no sākuma līdz galam. Aprakstīt šo skaistumu nav iespējams, vajag redzēt. Tas pats sakāms par gleznām eļļas tehnikā un akvareļiem. Dominē dabas skati, puķes, bet visvairāk gleznās pārsteidz austrumu motīvi.

Lai gan māksliniece ir vietējā iedzīvotāja, daudziem izstādes apmeklētājiem bijis liels pārsteigums uzzināt, kas par talantu dzīvo šeit pat līdzās. Iespējams, izbrīnu veicinājis fakts, ka Valentīnai šī ir pirmā gleznu un keramikas izstrādājumu izstāde šaipusē. Mākslas darbi ir apskatāmi katru darba dienu Ezernieku bibliotēkas darba laikā no plkst. 14. līdz plkst. 18 vēl vismaz pāris mēnešus. Pēc izstādes eksponātu aplūkošanas ir iespēja atstāt savu vērtējumu vai novēlējumu māksliniecei speciāli šim mērķim ierīkotajā atsauksmju grāmatā, kur šādu ierakstu jau netrūkst.

Juris ROGA

Viss rit uz priekšu

Avots: Ezerzeme
12. janvāris 2010, 15:46


Ir acīmredzami, ka pēc novadu izveides pieaug pagastu bibliotēku loma, kuras top vai jau ir kļuvušas par patiesajiem kultūras centriem. Protams, ļoti liela loma ir cilvēkiem — gan tiem, kuri strādā šajās iestādēs, gan tiem, kuri savu iespēju robežās atbalsta bibliotēkas, gan lietotājiem, kuru dēļ šis darbs tiek darīts.

Ezernieku bibliotēkas vadītāja Lidija Igaune apgalvo, ka bibliotēka gada laikā faktiski nav zaudējusi lasītājus, saglabājot agrāko aptuveni 380 bibliotēkas lietotāju līmeni. Arī literatūras izsniegumu skaits rajona lauku bibliotēkā ir ļoti augsts — 9688 vienības gadā. Prieks ir par to, ka lasītāju pulkā netrūkst jaunās paaudzes — aptuveni puse ir skolēni. Vadoties no savas pieredzes, bibliotekāre stāsta, ka skolēni šobrīd varbūt pat ir čaklāki lasītāji nekā pieaugušie un pensionāri.

Jau pusgadu gan bibliotekāre, gan iestādes apmeklētāji bauda administratīvi teritoriālās reformas nedaudzos plusus. Proti, izlietojot daļu apvienošanās naudas, Ezernieku bibliotēkā tika veikts liels remonts. Vecās telpas piedzīvojušas tādas patīkamas pārvērtības, ka agrākos darba apstākļus pat atcerēties negribas. Tagad šeit arī ziemā ir silti un mājīgi, bet no vasaras karstās saules stariem sargā žalūzijas. Pēc remonta bibliotēka kļuvusi plašāka uz blakus esošās telpas rēķina, kur tagad ierīkota lasītava. Ir arī datortelpa, šobrīd bibliotēkas apmeklētāju rīcībā ir seši datori. Neskatoties uz to, ka datori ir arī skolā un daudziem audzēkņiem arī mājās, bibliotēkā pie tiem vienalga veidojas rinda.

Jaunais gads bibliotēkai nesola vieglus laikus. Piemēram, periodisko izdevumu ir pasūtīts uz pusi mazāk. Lasītājiem šogad bibliotekāre varēs piedāvāt laikrakstus “Ezerzeme”, “Vietējā Latgales Avīze” un “Latvijas Avīze”, kā arī pasūtīts kāds desmits dažādu šaipusē populārāko žurnālu. Varbūt gada laikā varēs iegādāties arī pa kādai jaunai grāmatai, tomēr lielākās cerības tiek liktas uz ziedotājiem, kuri katru gadu ir papildinājuši Ezernieku pagasta bibliotēkas fondu ar labām grāmatām.
Liels bibliotekāres paldies visiem Ezernieku pagasta tautas bibliotēkas krājuma atbalstītajiem par ziedojumiem un dāvinājumiem krājuma pilnveidošanā. Pirmām kārtām sirsnīga pateicība pienākas Ineses Marģevičas ģimenei, tostarp viņas brālim, Daugavpils Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta komandierim Raimondam Marģevičam. Bibliotēka saņēma ap simts jaunu detektīvromānu. Šī ģimene regulāri dāvina labas un la- sītāju ļoti pieprasītas grāmatas. No Bukmuižas Romas-katoļu baznīcas prāvesta Ivara Viguļa bibliotēka saņēma dažus desmitus garīgās literatūras eksemplāru. Daudz detektīvromānu dāvinājuši Ezernieku vidusskolas kurinātājs Jāzeps Baltiņš un Bukmuižas mežniecības mežsargs Aleksandrs Igaunis. Liels bibliotekāres paldies arī pārdevējai Olgai Sozvirskai par mīlestības romāniem un citu literatūru, Ezernieku ambulances ārstei Ļubovai Leonardovai par mīlestības romāniem un detektīvromāniem, kā arī citiem ziedotājiem.

Bibliotēkas krājumā īpaši trūkst pēdējo gadu izdevumu, šie ziedojumi tiks pieņemti ar lielu prieku. Tāpat bibliotēkai vajadzīgi citi materiāli: video un audio ieraksti, mākslas foto.

“Cilvēku ziedojumi dod iespēju bibliotēkai attīstīties saskaņā ar modernajām informācijas tehnoloģijām, kā arī piedāvāt la- sītājiem kvalitatīvu un mūsdienīgu informāciju dažādiem interešu līmeņiem,” uzsver L. Igaune. “Mēs esam atvērti ikvienam, kas vēlas uzzināt, saprast un iemācīties. Lai varētu veiksmīgi attīstīties un piedāvāt saviem klientiem vislabāko, mums ir svarīgs arī iedzīvotāju atbalsts.”

Juris ROGA