2018. gadā izdota Dzintara Geka grāmata ''Skola Sibīrijā'' ne tikai piedāvā ieskatu Sibīrija aizvesto un tur piedzimušo cilvēku likteņstāstos, bet arī sniedz iespēju saglabāt un dalīties ar svarīgu vēstures mantojumu, kas būtu jāpiemin un jāatceras arī mūsdienās. Kad cilvēku skaits, kas var par šīm tēmām runāt, pamazām samazinās, šāda vaida grāmatas kļūst vēl vērtīgākas. Grāmatā ietvertais materiāls ir neaizstājams avots, lai izprastu izsūtīto cilvēku izdzīvotās grūtības, viņu izturību un spēju saglabāt cilvēciskās vērtības arī visgrūtākajos apstākļos.
Iet uz skolu svešā zemē, kur mācības notiek valodā, ko tu nasaproti, nav grāmatu un burtnīcu, nav pat zābaku, ar kuriem līdz skolai aiziet, ja ārā ir barga ziema. Tā bija realitāte tūkstošiem latviešu bērnu, kas pirms 70 un vairāk gadiem nonāca Sibīrijā. Atmiņas par skarbo un tomēr tik svarīgo skolas laiku ir apkopotas grāmatā ''Skola Sibirījā''. Apkopoti vairāku desmitu gan 1941.gadā, gan 1949. gadā izsūtīto cilvēku atmiņas. Tās ir gan skarbas un neželīgas, gan savā veidā amizantas.
Skolēni no Ezernieku pamatskolas katru gadu kopā ar Ezernieku pārvaldes un bibliotēkas darbiniekiem atnāc uz Ezernieku piemiņas vietu. Tradicionāli noliktu ziedus un pieminēt šo notikumu upurus. No Ezernieku pagasta bija izvesti uz Sibīriju ap 100 iedzivotāju. Cilvēkus ''iekrāva'' vagonos, kuri bija paredzēti lopu pārvadāšanai. Pārsvarā tur bija sievietes, bērni un cilvēki gados no, tā saucamo, ''kulaku'' ģimenēm. Ne tikai latvieši, bet arī krievi un citu tautību pārstāvji. Šī atmiņa tiek nodota jaunajai paaudzei.
