2011. gada 30. nov.

Ne sevis, tautas dēļ!

Publicēts:
Ezerzeme
29. novembris 2011
 
Ezernieku pagasta bibliotēka saviem apmeklētājiem piedāvā apskatīt ne tikai pilotprojekta “3i — ieraugi, iekadrē, ievieto” fotoizstādi, bet arī vietējo rokdarbnieču veikumu, kuras piekrita ar tiem izskaistināt pilotprojekta fo- toizstādes atklāšanas ceremoniju un deva iespēju darbus aplūkot lielākam cilvēku pulkam, atstājot tos bibliotēkā uz vairākām nedēļām.
Māci mani, māmuliņa


Plaši pazīstamā rokdarbniece Stanislava Belkovska uz bibliotēku atnesusi 25 pārus cimdu ar dažādiem rakstiem, desmit pārus zeķu un ļoti vērtīgus adījumus no lina. Stanislavai piemīt dabas dots talants, kas sakausējumā ar mīlestību un neaprakstāmām darbaspējām ļauj viņai radīt brīnišķīgas un vajadzīgas lietas, vienalga, vai ir tie cimdi, zeķes, šalles, cepures, plecu lakati, makramē pinumi vai kas cits. Neviens nespēj palikt vienaldzīgs pret Stanislavas veikumu.

Stanislava ada kopš bērna kājas, cik vien sevi atceras. Pirmie darbiņi bija cimdiņi un zeķītes — to iemācīja mamma. Cepurītes jau mēģinājusi adīt pati: “Fantazēju un adīju.”

Stanislavai bija divi sapņi — kļūt par skolotāju un rokdarbnieci. Kad krīt zvaigznes, mēs visi kaut ko vēlamies, ticot, ka šie nodomi piepildīsies. Jaunības gados zvaigžņotajās naktīs Stanislava gāja raudzīties debesīs un centās paspēt iedomāties vēlēšanos, pirms pamanītā laimes zvaigzne nokrīt. Viena no tām piepildījās ātri — viņa tiešām sāka strādāt par skolotāju!
“Bet kļūt par rokdarbnieci nesanāca, jo tajā laikā tuvākā rokdarbu arodskola bija Daugavpilī,” atceras Stanislava. “Mēs dzīvojām tālu no lielpilsētas, Asūnas pagasta Šļahatovas sādžā, transporta nekāda līdz turienei nebija. Kļūt par rokdarbnieci palīdzēja veiksmīga sagadīšanās — mana kolēģe, ar kuru mēs kopā strādājām pamatskolā, bija pabeigusi Daugavpils arodskolu tieši rokdarbus. Pateicoties viņai, es iepazinu pašus pamatus, uzzināju, ko īsti nozīmē rokdarbi.”

Liela loma bijusi arī žurnālam “Padomju Latvijas Sieviete”, kuru Staņislava abonējusi ar pirmo numuru līdz žurnāla 50 gadu jubilejai. Nomainīja to pret žurnāliem ”Pavards” un “Rokdarbi”, no kuriem tagad smeļas visas zināšanas un idejas, plus milzīgā dzīves pieredze. Stanislava pāris gadus vadījusi rokdarbu kursus ciema padomē un kultūras namā. Pensijā un trīs gadus pirms pensijas strādājusi ražošanas apvienībā “Daiļrade” kā meistare. Pirmie nodotie darbi bija plecu lakati. Neviens nespēj uzminēt, cik plecu lakatu rokdarbniece radījusi. Oficiāls apliecinājums — kvītis — par 736 lakatiem, tam būtu jāpieskaita dāvinātie un visādā citā veidā izplatītie. Stanislavas plecu lakati ir nonākuši gan Čikāgā, gan Stokholmā, gan Londonā un daudz kur citur. Būdama cienījamā vecumā, viņa turpina adīt — cik veselība atļauj un rokas kustas.

Sveci zem pūra netur

Arī pensionāres Tamāras Dorofejevas izšuvumi krustdūrienā nav īpaši jāpiesaka — rokdarbnieci labi pazīst viņas talanta cienītāji un citi cilvēki, kuriem skaistais nav vienkārši tukša skaņa. Tamāra savos darbos iegulda sirds siltumu un lielu mīlestību, ar kuru grib dalīties, rādot citiem šo skaistumu. Ezernieku bibliotēkas apmeklētāju vērtējumam viņa šoreiz piedāvā desmit glīti ierāmētus dažāda izmēra darbus, kuros krustdūrienā izšūti ziedi, dabas skati, tauriņi. Tie visi ir neliela izmēra darbi, bet Tamārai ir arī lieli izšuvumi, kuriem bibliotēkas šaurajās telpās šoreiz neatradās vieta. Skaties un brīnies — kur cilvēkam pietiek uzņēmības un pacietības radīt kaut ko tik skaistu un iepriecinošu! Varbūt jāpateicas ģenētiskajam mantojumam — Tamāras mamma, izrādās, bijusi izcila rokdarbniece, kura izšuva visos zināmajos un iespējamos veidos.

“Kopš bērnības atceros, ka mums mājās vienmēr bija daudz izšuvumu, pat logu aizkari un gultas pārvalki bija mammas roku darināts skaistums,” Tamāra dalās atmiņās. ”Es nopietni pievērsos izšuvumiem, kad aizgāju pensijā, jo tad radās vairāk brīva laika. Pagaidām varu lepoties ar 60 izšuvumiem krustdūrienā, kas noformēti kā gleznas. Ir gan lielas, var sacīt, fundamentālas, ir arī sīkas gleznas, kā es tās saucu.”

Pēc gada vai pusotra Tamāra mūs pārsteigs ar jaunu darbu sēriju — izšuvumi pēc Holandiešu mākslinieku motīviem. Viens liels darbs jau gatavs, bet plašākai publikai Tamāra to pagaidām nerādīs, jo vēlas izveidot plašāku izstādi. Viņa tikai pastāstīja, ka tajā attēlota upe, kuras ūdenī atspoguļojas liela ieva, upes vienā krastā attēlota sieviete priekšautā ar cepurīti galvā un krūku, bet otrā — sieviete ar bērnu, tālumā — ciemats. Darbs krāsām bagāts, daudz pasteļtoņu. Iedvesmojas Tamāra no Holandiešu mākslinieku gleznām, kas ir mājās, kā arī palīdz interneta resursi. Laika ziņā šis ir ļoti ietilpīgs darbs — vienam izšuvumam noteikti jāvelta vismaz pusgads, turklāt vajag arī labu noskaņojumu un iedvesmu.

Pilotprojekta “3i — ieraugi, iekadrē, ievieto” fotoizstāde Tamārai deva iespēju ģimenes albuma interesantākās fotogrāfijas parādīt plašākai publikai, ko viņa ļoti kāroja izdarīt un uzreiz piekrita atbalstīt izstādi “Fotogrāfija laikmeta griežos”. Viņas darbi nav vienīgie, bet Tamāra pārsteidza ne tikai ar senām fotogrāfijām. Viņa mācēja pastāstīt, kas kurā ir attēlots: “Šajā redzams mana tēva onkulis Iļja Kušturnijs, fotogrāfijai drīz būs 200 gadu — uzņēmums izdarīts 1876. gadā. Tēva onkulis dienēja kazaku karaspēkā, bija augstā amatā, bet konkrētāk neko nezinu. Kā saglabājās šī fotogrāfija? Pat nemāku atbildēt, vienkārši glabājām no paaudzes paaudzē. Blakus atrodas jaunāka fotogrāfija, uzņemta 1915. gadā, tajā attēlota vecmāmiņa, mans tēvs un viņa māsa. Nākamā ir 1934. gada fotogrāfija, kurā attēlota lauku jaunatne no Krupinišķiem, tostarp arī mana mamma, kurai tolaik bija 17 gadu. Krupinišķu ciems atrodas Rēzeknes rajonā, šodien tur ir tikai mežs, cilvēka nav neviena, bet manā bērnībā šajā vecticībnieku ciemā bija skola, bibliotēka, klubs, lūgšanu nams, kas Lieldienās un Ziemassvētkos bija pārpildīts, un cilvēki stāvēja pat uz lieveņa. Man pašai patīk skatīties šīs bildes, un priecājos par iespēju parādīt tās citiem.”

Nostalģiju zemniekiem uzdzīs Krustpils cukurfabrikas sena fotogrāfija, bet Tamāra aicina visus biežāk smaidīt, jo, kad mēs smaidām, mēs retāk kļūdāmies un mūs biežāk apdāvina liktenis! Pavisam nelielu savu rokdarbu izstādi bibliotēkā izvietoja arī Linda Vaišļa, Diāna un Olga Jakovļevas. Vērts apskatīt!

Juris ROGA

2011. gada 23. nov.

Galvenā atziņa — neapstāties pie sasniegtā!

Publicēts:
Ezerzeme - 22. novembris 2011

Valsts svētku priekšvakarā Ezernieku pagasta bibliotēkā notika pilotprojekta “3i — ieraugi, iekadrē, ievieto” fotoizstādes reprezentācija, kas tapusi ciešā sadarbībā ar Ukrainas fotomākslinieku savienības biedru, fotomākslinieku Anatolu Kauškali un pagasta iedzīvotājiem. Pasākumu apmeklēja kupls pulks cilvēku, tostarp novada pašvaldības un Ezernieku pagasta pārvaldes vadība, kultūras jomas un bibliotēku darbinieki, Mortensona centra (ASV) un valsts aģentūras “Kultūras informācijas sistēmas“ pārstāves. Izstāde patīkami pārsteidza visus, arī Amerikas ciemiņus, kuri savā mūžā redzējuši ne to vien.
Bibliotēkas telpas izrādījās par mazu, lai izvietotu visu 26 autoru darbus. Tālab izstādes 1. kārtā ir apskatāmas 37 fo-togrāfijas, atlikušās 20 tiks rādītas 2. kārtā. Un tās noteikti varēs apskatīt, jo Krāslavas centrālā bibliotēka jau paudusi vēlmi 1. kārtas izstādes darbus parādīt sava novada ļaudīm.

Mūsdienu fotogrāfija izaugusi no sirmas pagātnes. Nelielu ekskursu pagātnē varēja iziet, apskatot vēl vienu nelielu izstādi “Fotogrāfija laikmeta griežos”, kurai interesantākās fotogrāfijas no personīgajiem foto albumiem piedāvāja pagasta ļaudis. Ļoti senas bildes atnesa Veneranda Petrova (meitas uzvārdā Andžāne), kuras bērnība un jaunība pagāja Ezernieku pagasta Basaligu ciemā, un rokdarbniece Tamāra Dorofejeva. Jaunākas ir no Veltas Kalniņas fotoalbuma, kuras bibliotēkai uzticēja viņas brāļa meita Iveta Krapāne. Pāris fotogrāfiju stendā ir no bibliotēkas novadpētniecības materiāliem. Pasākuma galvenā vaininiece Lidija Igaune bija parūpējusies par vēl dažiem pārsteigumiem, proti, viesiem no tālās Amerikas bija iespēja apskatīt divu ilggadīgu rokdarb-nieču izstādes: Staņislavas Belkovskas 25 cimdu pārus ar dažādiem rakstiem, 10 zeķu pārus un vērtīgus linu adījumus, kā arī Tamāras Dorofejevas krustdūriena izstrādājumu izstādi. Arī darbu autores bija klāt.

Pasākums sākās ar atmiņu kamola šķetināšanu. Lidija atcerējās 2010. gada janvāri, kad visi bibliotēku vadītāji saņēma valsts aģentūras “Kultūras informācijas sistēmas“ (KIS) vēstuli, kurā tika jautātas atbildes uz dažiem jautājumiem, tostarp — kādā veidā pagasta bibliotēka var līdzēt uzlabot ekonomisko situāciju savā pagastā, no- vadā, valstī? Lidija pierakstīja savas domas, nosūtīja un aizmirsa, jo, kā jebkuram apzinīgam darba veicējam, arī viņai nav laiks gurķoties. Pēkšņi pavasarī atskanēja telefona zvans un KIS darbinieces pieteicās atbraukt uz Ezerniekiem, iepazīties ar bibliotēku, bibliotekāri, viņas veikto novadpētniecības darbu. Pēc šīs vizītes lēmums bija viennozīmīgs — Lidijai jābrauc mācīties uz ASV. Viņai tas bija šoks, vairākkārt atteicās doties tālajā ceļojumā, tomēr galu galā tika pārliecināta un piekrita. Brauciens izrādījās iespaidiem bagāts un patīkams, taču ieguvumus Lidija spēja novērtēt tikai pēc laika.

“Brauciena rezultātā mums piedāvāja izstrādāt pilotprojektu, kuru nosaucām ”trīs i”, jo visi projekta nosaukuma vārdi sākās ar burtu “i”,” atceras Lidija. “Zinot mūsu uztraukumu, Mortensona centra pasniedzēji izmantoja brīnišķīgu sarunu formu, kas kliedēja mūsu bailes. Mūsu projektu apstiprināja, šodien mēs redzam projekta galarezultātu — fotoizstādi. Savās fotogrāfijās mēģinājām parādīt mūsu dabu, cilvēkus un pasākumus. Pateicoties projektam, katrai bibliotēkai piešķīra 1340 latu, par šo naudu mēs nopirkām bibliotēkas darbā ļoti nepieciešamas lietas: televizoru, DVD atskaņotāju, ārējo cieto disku, fotoaparātu un fotoprinteri, kas noderēs bukletiem, apsveikumiem, diplomiem, jo fo- togrāfijas lētāk tomēr ir pasūtīt izgatavot ateljē.”
Sākumā pagasta iedzīvotājiem bija liela interese, bet pēc tam radās dažādas problēmas. Kādam nebija fotoaparāta, kādam tas nokrita zemē un vairs nedarbojās, kāds cerēja fotografēt ar mobilajā iebūvēto, bet bildes nesanāca pietiekami kvalitatīvas. Bija tā, ka vienatnē cilvēki negribēja bildēt, bibliotekāre meklēja transportu, lai varētu izbraukt kopīgos plenēros. Bija jāsaskaņo laiki: vienam jāmācās, citam jāstrādā, vēl kādam citas problēmas jārisina. Bet galvenā iecere — parādīt Ezernieku pagasta skaistumu, lai piesaistītu tūristus — pamazām virzījās uz priekšu.

Daudz palīdzēja pasniedzējs Anatols Kauškalis: “Izstāde ir ļoti daudzu cilvēku ieguldījums. Pēc pieredzes varu pateikt, ka tikai kolektīvais darbs dod iespēju paveikt kaut ko nozīmīgu. Ja gribi laurus paņemt tikai sev, tad tas ir strupceļš. Kā mums gāja? Cilvēki dažādi, zināšanu līmenis dažāds... Saskārāmies ar situāciju, ka cilvēki pavisam nezina mākslu, pat spožākie uzvārdi viņiem galīgi neko neizsaka, bet galvenais jau ir doma — ar to sākām. Izstaigāts ir ļoti daudz. Kad Lidija sūtīja man darbus, simtiem nonāca papīrgrozā. Lidija man pārmeta: ”Tev atkal nepatīk, cilvēki jau niknojas un aizvainojas!” Atbildēju: “Būs labi darbi, nebūs kauns rādīt nevienam, tālab šī latiņa jāceļ ļoti, ļoti augstu. Lai būtu kurp tiekties. Vienmēr var attīstīties. Lai parādītu skaistumu, jābūt iekšējai skaistuma izjūtai. Starp citu, Lidija bija no ietiepīgākajiem skolēniem, kura negribēja neko pieņemt, bet paskatījos viņas pēdējo sesiju un redzu, ka viņa ir izjutusi gaismu un viss viņai izdodas, tik jāattīstās. Tieši par to es uztraucos visvairāk — jā, rezultāts sasniegts, bet būs bēdīgi, ja šie cilvēki neattīstīsies tālāk.

Īsi par darbu atlasi. Ja vērtēt pēc akadēmiskajiem kritērijiem, paliktu divi vai trīs darbi, kas ir stipri. Jo tad nevar būt kompromisu — kadrs ir vai nav. Tajā pašā laikā cilvēki centušies, pūlējušies, darījuši, un jābūt spējai piekāpties, lai ieinteresētu un stimulētu. Šie psiholoģiskie momenti jāievēro. Tālab uzskatu, ka šī izstāde ir izdevusies. Bet šie darbi ir nulles punkts, no kura var un vajag iet tālāk. Ja domāsim, ka esam sasnieguši pašus augstumus, tad varam arī iestigt šajā līmenī.”
Lidija klātesošajiem apliecināja, ka bija arī šaubu brīži un daži gribējuši atmest visam ar roku. Viņa arī apliecināja, ka iesākto turpinās, jo vairāk tāpēc, ka ir iespēja rādīt fotogrāfijas citiem, veidot izstādes.

Mortensona centra pārstāves pauda neviltotu prieku būt skaistajā Ezernieku pagastā, redzēt brīnišķīgo darbu un projekta galarezultātu. Viena kundze izteicās, ka, skatoties darbus, rodas vēlme pašai piedalīties Anatola vadītajā plenērā un dažas no bildēm pat gribētu ņemt sev līdzi uz ASV.

Daudz atzinīgu vārdu Lidijai un fotogrāfiju autoriem veltīja KIS bibliotēku attīstības projektu koordinatore Līga Masēna, kura kopā ar kolēģi — KIS Publisko bibliotēku attīstības projekta ietekmes novērtēšanas vadītāju Kristīni Pabērzu — pasniedza Pateicības rakstus par dalību projektā un atbalstu tam.

“Lidija mūs pārsteidza ar šajā bibliotēkā ieguldīto darbu,” sacīja Līga. ”Tik daudz bērnu un vietējo iedzīvotāju vienlaikus bibliotēkā, nezinu, vai kur esam redzējuši, un tā bija parasta ikdiena, kad šeit ieradāmies. Atceros, arī tad šeit bija izstāde — ļoti skaistas gleznas. Kad Lidija aprakstīja, ko viņa ikdienā dara, un sacīja, ka tas nav nekas sevišķs, ka tas ir tas, ar ko viņa dzīvo ikdienā, sapratām, ka viņai ir jābūt šajā programmā, jo dara ļoti nozīmīgu darbu pagastam.

Arī šodien Lidija mūs pārsteigusi. Mēs esam redzējuši citus darbus citās bibliotēkās šī projekta ietvaros, un es zinu, ka fotogrāfijas nav tas, ko var salīdzināt no neprofesionāļa viedokļa, bet darbi, ko šeit redzam, mūs ļoti patīkami pārsteiguši. Acīmredzot profesionālā pieeja devusi tik iespaidīgu rezultātu. Liels paldies Lidijai, kurai pateicoties tas noticis Ezerniekos. Paldies pasniedzējam A. Kauškalim par lielo darbu, kas izdarīts, paldies Dagdas novadam un Ezernieku pārvaldei par sniegto atbalstu un visiem darbu autoriem.”

Dagdas novada domes vārdā Lidiju apsveica priekšsēdētaja vietniece Sandra Viškure, kura uzaicināja bibliotekāri uz Latvijas valsts dzimšanas dienai veltīto novada lielo pasākumu, kurā Lidiju godinās kā labāko bibliotekāri.

Ezernieku vidusskolas pedagoģe Bronislava Andžāne uzsvēra, ka Lidija dara īpaši nozīmīgu darbu pagastā, par ko viņai pateicas skola, šī izstāde ir tikai viens no šiem redzamākajiem darbiem.

Krāslavas centrālās bibliotēkas vadītāja Valentīna Magidas apsveica Lidiju ar iesaistīšanos šajā nozīmīgajā projektā: “Esam lepni, ka pārstāvat projektā Latgali, turklāt esat vienīgā no Latgales. Izstādi noteikti parādīsim arī mūsējiem — Krāslavas novada — cilvēkiem, lai iepazīstas un saprot, ka arī tādā veidā var sevi īstenot krīzes apstākļos.”

Ciemiņiem no ASV un KIS Krāslavas bibliotēkas vadītāja uzdāvināja Krāslavā cepto maizi.

Zīmīgas paralēles vilka Dagdas tautas nama direktors Jāzeps Ornicāns: “Šodien tajā vai citā mērā katrs esam saistīts ar fotoaparātu, fotogrāfiju. Skaista sakritība: mūsu valsts dzimšanas dienas priekšvakarā noslēdzies projekts, kas realizēts manā dzimtajā novadā. Šajā sakarā gribu akcentēt: redziet, cik it kā lielā pasaule tomēr ir maziņa! Tālā Amerika, kas ir mūsu pasaules lielākais virzītājspēks, un mazā Latvija, vēl mazāks Ezernieku pagasts — kā mūsdienās tas var viss saiet kopā, lai paveiktu kopīgu darbu. Acīmredzamais — neticamais!”

Visi sveicēji bija vienisprātis — lai iesāktais neapstātos! Pasākuma dalībniekiem bija iespēja nobalsot par piecām fotogrāfijām, kas viņiem iepatikās visvairāk.

Rezultāti ir šādi: 13 balsis (Inese Marģēviča) par fotogrāfiju “Vakarā”; 12 balsis (Lidija Igaune) par fotogrāfiju “Pa Latgales ceļu”; 11 balsis (Juris Viļums) par fotogrāfiju “Saulriets”; 9 balsis (Ilze Platace) par fotogrāfiju “Spār-nainās acis”; 7 balsis (Ēriks Lavrinovičs) par fotogrāfiju “Mazā skola”; 7 balsis (Svetlana Vasiļjeva) par fotogrāfiju “Zelta rudens”.

Juris ROGA